šodien satiku karlīnu, viņa man teica, ka mani pazīst kādus piecus gadus, bet alkohols mani neesot mainījis. pēc tam, kad viņa bija aizgājusi, kaķiem vajadzēja sākt vemt, jo viņi tā vienmēr dara, kad ieēd tās zāles. meklēju, meklēju tos vēmieniņus, bet nekā neatradu, tātad viņi būs pievēmuši kādu sevišķi svarīgu vietu.
tad zvana ulvis, lai noskaidrotu, ka viņš ir ulvis urtāns un es esmu elīna kolāte.
manā deviņpadsmit gadu mūžā pie manis nekad nav nācis ciemos kaimiņš. neskaitās tie kaimiņi, kas laukos. bet atliek trīs dienas padzīvot vecpuiša dzīvoklī, lai pie manis tāds atnāktu. un ne jau tāpēc, ka es klausos skaļu mūziku vai topajeķ, jo šis tomēr ir pirmais stāvs. es savam kaimiņam stāstu par to, kāds man dators, viņš netic, bet beigās notic, jo visi mani stāsti ir vizualizējami. kaimiņš aiziet, un zvana šarms un saka, ka gribot piedāvāt darbu. un tā nu viņš mani sasmīdina un dabū manu jāvārdu ziemeļaustrumeiropas uzjautrinošākajam projektam, kurā es, paldies dievam, būšu aizkadrā.
bet es te mierīgi zīmēju ģeoloģisko griezumu.