"nekādā gadījumā nerunāt," tā teica aptiekāre, kad prasīju, ko darīt, lai šodienas balsi nomainītu pret parasto pēc iespējas  ātrākā laikā. diemžēl tas nav iespējams, ja šonedēļ jārunā 62 stundas un sešas no tām - šodien. zālēs ik pēc divām stundām arī nevaru ierīt, jo tikko jau attapos, ka trīs stundas tādas neesmu rijusi. tas par neekspermentēšanu ar karstu un aukstu ēdienu gan ir iespējams, jo šonedēļ vairāk vai mazāk sanāk, ka neēdīšu, jo, tā kā man vienmēr mājās ēst ir gatavojusi mamma, tad es pati to neprotu darīt, bet tagad mamma ir aizbraukusi pamest pa austrijas lampām. tā būs mana hārdkōra nedēļa, kas nāk pēc vēl hārkōrīgākas nedēļas nogales.

es pirmoreiz mūža biju kādā latvijas festivālā. piektdienas vakarā sagaidījām andi demi, kurš ir latvijas lielākais rokenrols, jo ir tas pats, kurš pagājušogad nospēra ventspils govi, un, kad viņš ierodas fonofestā, apsardze īsā (aps)priedē nolemj šo vīru uzmanīt. andim ir tāds busiņš kā vecās amerikānu hipijfilmās, kur tiek uzņemti stopotāji, kuriem sen vairs nav vietas. arī tādi, kas ir pilnīgi pārliecināti, ka šis ir speciālais bauslandes autobuss deviņos. fonofestā mēs visi esam spēka gados (jaunība) un spēlējam ļoti godam (sekss). es vēl īsti nezinu, kā jāuzvedas latvijas festivālos, tālab vakara/nakts gaitā praktiski vispār nelietoju alkoholu, bet sešos no rīta sāku spēlēties ar noziedzīgā veidā iegūtu viskiju uz busiņa jumta, kur nemaz tik viegli nav tikt. nokāpju no busiņa jumta un nesaprotu, kas īsti notiek, jo nu atrodos kaut kādā dzīvoklī uz gultas, uz krēsla sēž ny un atbild uz jautājumu "kur es esmu?" ļoti precīzi. es vispār esmu pelnījusi precīzas atbildes, jo man ir ļoti laba griba - aizstāvu viņu pat tad, kad iecerēto rindkopa vietā varu salikt kopā precīzi pusotru vārdu. izrādās, pēc trim stundām jābrauc uz liepāju. kas jādara, jādara. pa ceļam uz mājām satieku klases audzinātāju un stāstu, ka ļoti dīvainā kārtā esmu tikusi vides zinātnēs studentu sarakstā. viņa man saka, ka es knapi turoties kājās. man esot jāiet mājās. tā jau arī ir, jo tur mamma kurai jāuzdāvina pļavā plūktas lilijas, kas ir mazliet meli. apmēram tad sāk izzust enerģija un saprāts, bet tas nekas. liepājā ir likcepure , kas ir tik piedzērusies kā nekad, nekad, nekad. tas ir tā, ka ieiet hambīšu vietā, pasūta čīzburgeru ar sieru, tad iziet ārā un prasa man, ko ir pasūtījusi. lukašs (cilvēks - dinamīts) ir norāvies no ķēdes un visu laiku mani cilā un aicina pusdienās, kas ir labi, jo man taču šonedēļ nebūs pārtikas.ģirts ir atradis dūdiņu, bet neapjauš, ka viņa ir galīgi stulba. kaut arī ny pavēlēts liepājā būt pusdeviņos vai tikpat muļķīgā laikā, dejas sākas apmēram tad, kad saule jau lec. nav galīgi vairs spēka plosīties tā kā fonofestā, bet ir spēks dejot kā kristapam veselovam. arī astma  ir noguris, tālab vēl aizvien neesmu bijusi tomu ielā, bet paliekam dzīvoklī virs fonteina kunga pils ar lielo logu, kurš ir vaininieks pie neiešanas gulēt līdz vienpadsmitiem no rīta, jo pa logu var redzēt visjaukāko daudzsēriju komēdiju. galvenais varonis ir kristiāns, kurš ir izdzēris visu pasaules alkoholu un aprijis visas pasaules ripas. kristiāns planē un krīt, iepazīstas ar draugiem un ienaidniekiem, un viņu piepiš labākais draugs, jo kristiāns žorī ruksi. labākais drauks to iesaka darīt arī citiem. visjaukākais ir ōlstār lainaps, kurš sastāv no ūdrīša, švāna ar baltām biksēm, kuras jānotīra, kad tām pieskaras kristiāns, no abba band un no paša kristiāna. iespējams, ka tieši smiešanās ir vainojama pie tā, ka runāšana man sagādā vislielākās pūles pasaulē, bet kaut kur ribās ir sabāzti akmeņi. mēs noteikti atgriezīsmies liepājas smalkajā restorānā ar normālajām cenām un atkal ēdīsim jūras veltes.

es agrāk domāju, ka liepāja ir liepāja, bet īstenībā tā ir bolīvija, kur cilvēki uz ielām dejo.