vakar es ar trolejbusu no pļavniekiem uz centru aizbraucu aptuveni sešās minūtēs. pat agros ŗītos, kad uz ielām nav nevienas mašīnas, tas prasa aptuveni 20 minūtes. šis blieza ar kādiem 150 km/h un, kad piecēlos, lai izkāptu, vajadzēja ļoti, ļoti turēties, lai nenogāztos + vienkārši stāvot/ejot, paši no sevis sanāca augstlēkšanas rekorda cienīgi pasākumi. bet vispār es gribēju pastāstīt par savu laimes krekliņu. tātad no īstās, īstās karuseļtipa krastīšanās no kaut kurienes salonā kā zibensspēriens ielidoja skārda trolejbusa numura zīme. 30 cm no manas galvas. lēšu, ka, ja man nebūtu mugurā tas un tas krekliņš, man būtu drusku pāršķelta galva, tad radio pults būtu asiņaina, bet īstenībā viss ir forši un es tagad esmu baigi lepnā, jo protu visu astrobangu viena pati nosēdēt pie pogām, tikai vienreiz fona vietā palaižot pleijlisti un vienreiz nenogriežot miķīšus un sākot kaut ko pie sevis murmulēt. protams, savā aunapieres manierē atstāju džinglu disku aparātā un to saprotu tikai mājās, ļoti nobīstos, jo līva piekodināja nepazaudēt tieši to. tālab šorīt cēlos astoņos, lai atkal aizbrauktu uz radio un paņemtu disku. un lai ģertrūdes ielas piecpadsmitā dzīvokļa pasta kastē iemestu skolēna mēnešbileti trolejbusam un autobusam. tikko pabeidzu šūt savu apģērbu, tagad jāšuj pusdienas un diski. un beidzot atklāju, kas ir dziesma, kura jau 4 mēnēsus skan manā galvā.