šis būs ieraksts par manu suņanaglas slavu.

pamatskolā matemātiku man mācīja ingrīda kamarūte. it kā jau normāla skolotāja skaitījās, bet mani vislaik kaut kas neapmierināja, bet tās jau ir tādas tīņvecuma īpatnības. tagad ingrīda jau sen nemāca mūsu skolā matemātiku. pēdējais, ko viņa dzirdēja mūsu skolā, ļoti iespējams, bija mūsu klases pēdējā zvana dziesma, kur dziedājām, ka "kamarūte apli zīmē, piramīdu liek tā līmēt". tā jau arī bija. tad, kad viņa lika līmēt pirmīdu, es nekad to nedarīju, bet palūdzu kādai no klases zīmētājlīmētājmeitenēm, lai to izdara manā vietā, piemēram, danai vai tomam. man toreiz arī bija diezgan pieņemamas matemātikas sekmes, bet tas noteikti nenozīmē, ka būtu bijis kaut kas tāds, kas man tur ļoti patiktu, nē. frika apmēram tad, kad es rādīju savas pašizdomātās formulas, kas der, (pie apmēram septītā dzēriena glāzes lemonā) man atzinās, ka viņai ļoti patikušas pamatskolas matemātikas stundas, it īpaši pēcstundu minūtes, kad viņa sevišķi suņnaglīgā manierē varēja pieiet pie kamarūtes un teikt, ka viņa nepiekrīt stundā risinātajam variantam, zin, atradusi kļūdu. parasti jau anetei bija taisnība, matemātika viņai bija tāda pati azartspēle kā citiem zole par desmit saņķikiem punktā.

kaut arī esmu novirzījusies no tēmas, tik un tā jāizstāsta par suņanaglām.
jau dažus gadus ingrīda kamarūte strādā ISECā un ir diezgan kruta dūda, jo viņas vārdu var viskur izlasīt, ja interesējs par matemātikas eksāmenu/ieskaišu vērtēšanas sistēmu. turpat strādā arī artis kamals, bet, sajutis, ka viņa vārdu šajā jomā nevarēs lasīt nekur, viņš jau lēnām trauc prom no šī darba, jo grib būt slavens. bet pagaidām viņš laiku pa laikam tomēr satiek ingrīdu. ingrīda bieži piesauc mītiskus tēlus, ko artis nemaz nezina, bet dažkārt, šādi piesaucot savas iepriekšējās dzīves lielākās briesmas, viņa uztaisa virsū kādam, ko artis tomēr pazīst, bet parasti artis pazīšanos noklusē, jo viņam arī kaut kā neērt atzīties, ka pazīst cilvēku, ko ingrīda tikko nosaukusi, piemēram, par smegmasgalvu.

vakar viņas rokās nonāca sūdzība par krievu valodas eksāmena klausāmo daļu, kur nekas neesot bijis saprotams. ieraudzījusi, ka sūdzība atceļojusi no 90. vidusskolas, ingrīdas acis kļuvušas miglainas, sejas izteiksme - drūma, pa ausīm nāca ārā viegla dūmu strūkla. no viņas mutes atskanēja lēns, knapi sadzirdams, mazliet šausmfilmīgs "tas izskatās pēc elīnas kolātes!". kā īstā tvinpīkā ingrīda sajutās, kad artis mierīgi un ar pārliecību pateicis, ka diezi, jo elīna taču neliek to eksāmenu. šajā mirklī ingrīdas pagātnes murgi ieguva tagadnes nokrāsu, viņa saprta, ka elīna kolāte viņai vēl aizvien uzglūn no visiem stūriem, elīna pat ir ieperinājusies arta apziņā, un ingrīda iedūra sev acī zīmuli. labi, to es piedomāju.

bet jautājums paliek - kas pie velna vispār ir suņanagla?