tomēr izdzīvoju
šorīt pamodos ļoti priecīga par to, ka vispār esmu pamodusies. patiešām novērtēju to, ka tagad esmu dzīva, jo vakarā man pilnīgi nopietni likās, ka nekam, ko esmu izdarījusi nav jēgas, jo tūliņ, tūliņ nomiršu. ja sviesta cibai būtu sāpējis vēders tik ļoti, cik man, tā noteikti vairs nefunkcionētu un es te neko nerakstītu, Jūs neko nelasītu. no vēdersāpēm sāka sāpēt galva, tad tā imagināri saspiedās un visu laiku pavadīju pussamaņas stāvoklī. man ļoti nepatika tas, ka neviena nav mājās, jo ,ja nomiršu, nevienam neko nevarēšu pateikt. vēl uztraucos par to, ka taapati  nākamnedēļ atnāks uz tā saucamo elīnas kolātes matemātikas stundu, bet es neueradīšos, jo būšu nomirusi, turklat nebūšu brīdinājusi par savu neierašanos. bet viss ar mani parasti beidzas laimīgi. tik laimīgi, ka no rīta man tētis saka, ka amn pienākusi vēstule kā kaut kādai vistu karalienei. jē, jē, jē. `istenībā nav sūdīgi, ja ša`di tādi draugi mitinās ārpus latvijsa robežām. nirnbergas pastakrtes, saloniku ēžu zīmējumi un mazās grieķu valodas vārdnīcas. bffffff, tāds mīlīts!!! šī noteikti ir laimīgā diena tātad. izdzīvoju un saņēmu vēstuli. tik smuku, tik smuku. un viss man smaržo pēc grieķijas, mazās pakaļas!