es nācu mājās, man vienā rokā bija riņķīša lācis, kuru iemainīju pret savu jaku, un otrā rokā bija divas cepumu kastes. no centra līdz pļavniekiem braucu kādas divas stundas, jo vakar svinējām to, ka esmu nopikrusi zābakus. veco zābaciņu gan neizmetām. mēs nemitīgi plānojām balles norisi, bet es beigās paliku muļķa lomā, jo ballīšcilvēks, kas ballējas visu laiku, tā arī neieballējās. šis būs pirmais teikums, kurā pieminēšu to, ka sākotnēji mēs bijām trīs: es, riņķītis un frika. taču pēc tam, kad bijām pabijuši pie galda, kur neviens nesēž, depo un džekā d., mums bija pievienojušies gunāri elkšņi, sarmītes kolātes un pienvedēju piedzīvojumu vīrs. pienvedēju piedzīvojumu vīram nepatika, ģeogrāfija. vai vismaz tas, ka intelektuālajā spēlē vislaik pieprasīju ģeogrāfijas jautājumus, bet mn uz to bija tiesības, jo noteikumus diktē gudrākais. dažbrīd likās, ka es patiešām tāda esmu. no rīta frika man teica, ka arī es piedzeroties kļūstu par sīku ķīniešu mauķeli, bet es nospriedu, ka viņa melo, jo neko ķīniešmauķīgu es nemaz nedarīju. visu nakti gaidīju tomu veku un tā arī nesagaidīju.