nedēļas nogales lāsts

pirms uzsāku pēdējo dienu iztirzājumu, gribu pateikt, ka manas kājas nemitīgi sitas pret piecām tukšām alus pudelēm, kas stāv zem galda. tātad stāsta/lāsta sākums ir aptuveni divas dienas vecs un sākas ar patiesības noskaidrošanu dzīvniekiem, galvenokārt par vistām. tiesa, manām vistām nav absolūti nekāda sakara ar frikadeles  un ai aprkastītajām rasistēm. pēc dažām stundām man prasa, kas jādara, lai varētu būt dīzdžejs, bet es īsi nemāku atbildēt. es māku shit to me un volare. forši, ka volari vieni pieskaita pie psaules labākajām dziesmām, bet citi  - pie sliktākajām. nožēlojami, bet dj bobo netiek ieskaitīts nekur, neskatoties uz to, ka viņš bija mans mīļākais dziedātājs. stulbi, ka uz friku nemaz nevar dusmoties, jo pēc visiem darbiem viņai tikai jāpapļāpā ar savu naivi mīlīgo sejeli. tad nevar dusmoties. var piemēram, sarakstīties, jo tomēr viss ir pārāk skaļš, lai kaut ko dzirdētu. vai sazīmēties. es ļoti priecājos par to, ka tēvs izstāstīja, kā viņš modinājis savus dzērājdraugus, tagad es tā modinu friku, jo parasti paņēmieni nekam vairs neder. neskatoties uz to, ka latvijas glītākais vīrietis dod šlipses godavārdu balles turpinājumam, nekas jau īsti nenotiek. ir visforšākā astro banga ever, noels galahers saka :"don`t talk, just play!", un stāsti par vīriem, kamēr fonā dzirdama dāmas ablss. vēl aizvien ceram, ka runas/valodas pasniedzējām nav ienācis prātā paklausīties feinās, gudrās meitenes.

es un frikadele savstarpēji viena otrai apsolām gulēt divas diennaktis, kas būtu iespējams tikai komas stāvoklī. guļu, pamostos, aizeju līdz tualetei, arā vēl aizvien tumšs. vienīgi mama šiverējas pa virtuvi. dīvaini liekas tas, ka neviena cita nekur vairs nav, jo likās, ka tad, kad atnācu, bija pilna māja. tad izrādījās, ka patiesībā ir pieci vakarā, un ir nevis vēl tumšs, bet jau tumšs. tad piespiežu sevi un eju padzerties un paēst. tad secinu ,ka ķermenis trīc un sirds sitas. nolemju, ka negribu mirt un eju atkal gulēt. pamostos pulksten astoņos pēc vakara laika un man tiek nolemts doties uz rīgas foršāko tējnīcu, no kuras pazūd trīs cilvēki, kad ierodos. varbūt tāpēc, ka man bija smieklīga jaka. vēlāk pazūd arī visas dāmas, un tad tik vakars sākas, jo vakars vispār var sākties tikai tad, kad paliek riņķītis un elīna kolāte. un viņi abi smejas vislaik. lasa, visu, ko tur var izlasīt (jokus, skečus), skubirubina, pārdzīvo par briežu taisnajām kājām. sākumā spēlējam domājamās spēles (šahu un domino), pēc tam - laimes spēles (cirku un loto). pirmajās es pārliecinoši zaud, otrajās - vin. tāpēc spēles ir jāsavieno un šahs jāspēlē loto lukumā, kur aizliegtie lauki, uz kuriem uzkāpjot, attiecīgā firgūra automātiski izdara pašnavību. riņķis uz aizliegtā lauka uzkāpa ar karali. pavisam bija 17 aizliegtie un 64 neaizliegtie lauki. dambrete ar loto muciņām nav pietiekoši veiksmes spēle. es ļoti gribētu, lai kāts skatās no ārpuses iekšā tējnīcā, kad riņķis attēlo dažādas gaitas. tātad nemitīgi staigā no viena istabas gala uz otru. kopā pavadījuši tur 18 stundas (riņķis - 10, es - 8) pulksten piecos no rīta dodamies meklēt ēdienu. kādas simts vietas ir ciet, piecdesmit - vairs nedod ēst, bet tikai dzert. beigās nonākam stulbajā hesburgerā, kur, pienākot mūsu kārtai iegādaties ēdienu, gadrīz viss ir izbeidzies. tad mēs satiekam eduardu undiku. tad ir jāsmejas, jo forši satikt cilvēku sešos no rīta hesburgerā, ja viņš vispār paziņu lokā ir nonācis pēc "ei,negribi ar mums 3 dienas ballēties? - jā, gribu" principa. nu, tā, ka pirms tam tas cilvēks nav redzēts. kā smejies, arī tā vieta tiek vērta ciet ļoti drīz. katrs dodas uz savu pusi (eduards undiks ar saviem draugiem neskaitās pie "katrs"). un es atkal skrēju mājās, jo ļoti girbas būt tur, kur ir silti. 9 balles, jo bija nepārtraukti joki.