atgriežos no vakara vienpastaigas pavisam mīļa, mīļa, jo nav jēgas iet līdz tuvākajai dzeltenajai, divreiz dienā tukšojamai pasta kastei, lai tur ieliktu vēstuli glāzgovas jaukākajam puikam, ja var iet mazliet tālāk un noķert pastaigu kopā ar sufjanu. apsēžos uz viena soliņa un elpoju. kad jūtu, ka vējš sapūtis masējamo zonu jau neveselīgos apmēros, apsēžos uz pretējā soliņa, lai tagad viņš nāk un iepūš man sejā. bet sejā jau retais pūš, ha. kad sufjans saka, ka jāiet mājās, secinu, ka kāds man ir nozadzis vēju. kartona kastes lido pa ielām, bet es to vēju vienkārši nejūtu. man pat mētelis nepakustas. vējš ir nozagts tāpat kā laiks skolas gaiteņos. citiem pietiek, bet man nē, kaut gan veicu divreiz mazāk darbību, jo zinu, ka man visam nepietiks laika. piemēram, izvēlos starp ēšanu un upenēm. vai starp ģēnijiem un šūpolēm. vai starp autobusu un taureni. tagad es padzeršos ūdeni un iešu gulēt.