Nu tā kā apmēram pirms nedēļas apsolīju ielikt savu pāris dienas sildītāju, tad lūdzu:


Divas nedēļas vienas dienas mūžā.

Kad iepriekšējā nakts beigta ar dīvainu pēdējo dzērienu Orange bārā, nav brīnums, ja piemošanās pulksten 7:00 tiek atlikta uz 7:10, bet šī piemošanās pārcelta uz 7:20, pēc tam uz 7:30 (un tādā garā līdz 8:10), tā darbojos ap oranžu gaismu izstarojošo telefonu-modinātāju ar gaiļa balsi, līdz top skaidrs, ka nekam citam kā tikai apģērba uzvilkšanai un aizripošanai līdz skolai, laika nav. Nevērīgā garā siltā, lielā, oranžā šalle ir atstāta kaut kur skolā. Kaut kur. Varbūt arī nē.
Skanot pleijerī Pink Floyd dziesmai „Apples And Oranges”, iekāpju vācu valodas kabinetā, izvelku no somas kultūras vēstures grāmatu, līdz ar to izkrīt 4 pildspalvas: 2 melnas, 1 oranža, 1 neraksta, 2 vecākas par mani, 3 nav manas. „Mikelandželo!” (ņindza ar oranžo lupatiņu pa acīm) tā uz A5 formāta plakāta raksta gandrīz vai blakussēdētāja ar oranžo prievīti ap roku, atbildot uz manu jautājošo skatienu. Veru vaļā grāmatu, aktīvi lasu apmēram divas minūtes, bet tad izdomāju, ka nav jēgas gatavoties nākamajā stundā gaidāmajai kultūras vēstures ieskaitei. Šeit varētu pieminēt izteicienu apmēram šādu: „kas ir, tas ir, kas nav, tas nav”. Tātad dažnedažādi muļķīgi attaisnojumi. Noskan zvans un varu doties oranžās šalles meklējumos, jo jau divas nedēļas man ir neparasti auksti. Dažkārt liekas, ka plaukstas nokaltīs no apkārtējo skatieniem, jo kamēr citas dūdiņas staigā apkārt ar jaunajām vasaras kleitām, es otrā rokā esmu uzvilkusi zilu dūraini, bet pirmajā – oranžu pirkstaini. Tas tāpēc, ka viena roka ir aukstāka par otru. Un tā jau divas nedēļas.
Pēc 40 minūtēm neizskaidrojams spēks mani aizved uz 214. kabinetu ar oranžajiem logu rāmjiem. Tur sēž mans labākais draugs un ar gluži vainīgu sejas izteiksmi murmina: „Nnnnūūū, varbūt Tev bija grūti bez šiem, bet lūdzu! Es tos atradu savā istabā.” Un manās rokās tiek ielikta oranžā divmetrīgā šalle, kurā ietīts Dzintara oranžais lūpu balzams, kura prombūtne pēdējās divas nedēļas padarīja visai nepatīkamā dzīvojumā. Visnepatīkamāk iet gulēt ar diskomfortu jūtošām lūpām. Nu es varu justies laimīga, jo viss, ko gribēju sasniegt skolā, ir sasniegts, un laimīgu sirdi varu doties mājās.
Iebrienu savos apartamentos, novelku divus nedēļas slapjos apavus un nolemju paskatīties, kādas vēstules sasūtītas man iekš draugiem.lv. Jā, šis man patīk: „Piektdien uzaicinu uz putnu oranžo kāju un citu ķermeņa daļu vērošanu. Pēc tam – vismaz divas tējas krūzes no manis un tikpat no Tevis”. Tā kā pie šī cilvēka ir onlainā esamības apstiprinošais oranžais punktiņš, tūliņ sniedzu apstiprinošu atbildi un 10 minūšu laikā esmu noorganizējusi jaukāko piektdienu pēdējo divu nedēļu laikā. Ar to arī spēki sāk izsīkt un iegāžos oranžajā dīvānā un ieslēdzu televizoru, lai murkšķēšana mani iemidzinātu. Kaut kāds sporta veids. Pēc laukuma uzbūves un oranžajām tribīnēm spriežu, ka Nīderlande pret kaut ko spēlē futbolu jeb kājas bumbu. Taču tam visam sāk trūkt nozīmes, kad jūtu sevi iemiegam un manā acu priekšā parādās uz Kaliforniju lidojoša aparāta melnā kaste, kas patiesībā ir oranža...
Stāsta morāle: nav svarīgi, kādā krāsā ir Tava virtuve, mazās domas tik un tā domās gan lielie, gan mazie cilvēki.

Elīna Kolāte & Uldis Zarembo