uz datorgalda stāv brāļa apakšbikses

ap trijiem pēcpusdienā ar pavisam, pavisam īgnu skatu atgriezos no ekskursijas "DON`T fill your heart with love today(don`t even try)!". jā, es saprotu, ka artim siliņam būtu, ko teikt. bet atpakaļ pie sejas izteiksmes - šodien tā noteikti skaidrojama ar to, kas redzams aiz loga, bet pēdējo divu dienu laikā dusmīgai jāpaliek dēļ cilvēkiem, kas maisās pa kājām, īgni dūc sacā nodabā (dažkārt arī citu nodabā) un mēģina liegt mana ķermeņa komfortu. bet stāsts jau nav ar nelaimīgu seju, jo man ir vislabestīgākās acis. tā kā fērbijam. stāsts ir par to, kā divdesmit četras stundas vienkārši noņirdzu, noņirdzu pat tā, ka sirds sāp. bet kālab jāņirdz? pirmkārt, mums līdzi ir eiropas patiesi ņirdzīgākā keksene sandra, kurai divu dienu izbraucienā paņēmusies līdzi soma, kas man būtu līdzi pusotras nedēļas ceļojumā (ar tik daudz mantām), slavējami, ka sandriņa ķerās pie grimma atjaunošanas ikreiz, kad pasaku, ka viņa ir ņirdzīga ("kurā vietā ņirdzīga?"). bet kas pats lieliskākais - viņa pati vislaik ņirdz par sevi un savām mantām. viņai, piemēram, galva no ņirgšanas sāp. pat iedomāties nespēju, ko iesāktu jānis lukašs, satiekot šo dāmu, ja līdz šim domājis, ka visņirdzīgākā esmu es. sandra ir vismaz piecas reizes ņirdzīgāka. vēl jāņirdz par to, ka meitenēm, kuru priekšā sandra ir pieaudzis cilvēks, galīgi, galīgi nav kauna. nē, patiesībā par to ir jāraud, bet jāņirdz par to, ka frikadele nakts gaitā vismaz 20 reižu paspēj painteresēties par to, kā viņām nav kauna + painteresēties, vai viņas nav izsalkušas (un, ja nav, lai dod šurp milk un bread). bet vispār frika (pēc nekompotenetu cilvēku vērojumiem, tiesa) bija pilnīgi piedzērusies, viņas vieta ir gultā. nez kādā veidā pienāca rīts (īstenībā zinu, bet negribās aprakstīt ilgas, splagas dziedāšanas man tieši ausī), kurā mani izmisīgi meklē visnabadzīgākais cilvēks, kādu vien pazīstu. pēc šādiem tādiem neatbildētiem zvaniem viņš secina, ka noteikti kaut kur apdzērusies guļu ar izslēgtu telefonu, bet šoreiz tie ir meli un (lēta) demagoģija, jo 1)man ir ieslēgts telefons, kas viegli pamanāms sazvanīšanas mēģinājumu laikā, 2)apdzērusies neesmu, jo alkoholu nelietoju vispār. nu, piemēram, ekskursijā (nopietni), 3)biju nomodā, jo ēdu. visi man deva savus negaršīgos pētersīļus, kas manā šķīvī pārtapa pat visgaršīgākajiem augiem pasaulē (atsakaitot 13. gs. zāli, ko mīda negrēkojuši bruņinieki). kaut kas noteikti vēl bija, bet atmiņa ir maziņa tā kā kalnu kaziņa, kas noteikti nav tik liela kā strausa ola.

stāsta morāle - "sākot no"  vienmēr ir "SĀKOT no".