jau nez kuro dienu pēc kārtas mājās pārrodos visai dīvianā laikā. šoreiz pie vainas ir skolas dežurante, kura ir viena no manām labākajām draudzenēm. tā kā gandrīz katru starpbrīdi eju prasīt 130. kabineta atslēgu dažādiem nolūkiem, viņa ieteca vienkārši iet mājās, jo  tur šāda atslēga nebūs nepieciešama. uz mums (elīna kolāte un anete konste) divreiz nav jābļauj.

izdomājām ,ka es visu no..., bet frika visu iz.... tas ir - frika izpiš, izkonspektē, izskūpsta, izdzer, izlec, izlej, izdejo, izdara, bet es nopišu, nokonspektēju, noskūpstu, nodzeru, nolecu, noleju, nodejoju, nodaru. tikko novilku bikses deividam bovijam un noņēmu peni, pēc tam nolikšu vietā, jo šitā neizskatās glīti.

vakar es spēlēju evijās, bet jūlija spēlēja lesijās. frika prasa, kā tas ir. tas ir tā - es tēloju eviju, bet jūlija tēlo lesiju. kad atvadamies, es jūlijai/lesijai saku "čau, lesija!", bet viņa man "čau, evija!". šajā spēlē man mazliet jāšļupst un jāizliekas stulbākai nekā esmu patiesi`bā. patiesībā esmu sasodīti gudra. vienu dienu es ar friku spēlēu andros šķēlēs un kiki-ass, bet mūsu dzīves tas neietekmēja ne bišķīņ. tik un tā viena otru saucām par garo pīzdu.