freak on
parasti ir tā, ka mirklī, kad apzinos, ka sapnis ir sapnis, parasti pamostos un nekāda sapņu vairs nav. taču šonakt bija savādāk. sapnī notika kaut kas, kas man nepatīk, sāku apzināties, ka tas ir spanis. domāju - atvēršu acis un būšu pazudusi no sapņa. bet nē - es nevarēju pamosties, es nevarēju atvērt acis. un pavsam dīvaini, ka sapnī bail lidot pāri vecrīgai, jo liekas, ka viss pa īstam, liekas, ka no sapņa nekad, nekad nevarēs pamosties. pēc tam jau citā sapnī stāstīju kādam par sapni, no kura nevarēju pamosties. tad runājos ar apmēram 11 gadu vecu puiku, kas mani sauca par mauku. viņam bija oranžas zeķītes un pēc sarunas ar mani tomēr nolēma sliktos vārdos mani nesaukt (un ja arī saukt, tad pamatoti). vēl sapņoju, ka skolas gaitenī pirmdienas rītā satiku literatūras skolotāju, kas prasa nenodotu domrakstu, bet es, protams, par tādu esmu aizmirsusi. tad jau ar tpjo atrodamies kaut kādā dīvainā ceļojumā kaut kur tepat - latvijā. ir liela māja ar salmu jumtu. tas jumts visalik tiek kārtots nost un likts virsū. ļoti daudz līst leitus.kopā ar vairākiem cilvēkiem staigāju savos laukos pa kviešu lauku, kuram laiku pa laikam gāžas pāri milzīgi ūdens viļņi. madara dambe staigā apkārt kā no fotografija izkāpusi. kāda klasesbiedrene ir pilnīgā neizpratnē, kad paziņoju, ka simple kid ir mīļākais dziedonis aiz bovija (tajā brīdī viņš dzied "love`s an enigma"). kad sākas nākamā dziesma - "no news", atnāk māsa un kaut ko pārslēdz. un es palieku ļoti, ļoti dusmīga. tā, ka trīc viss ķermenis un nevienu vārdu nevar pateikt. tad uzrodas jānis lukašs un tur mani tā, lai es nenokristu zemē, lai es nesāktu kauties, bet tajā pašā laikā tieši tā, lai man nekas nesāpētu + runā visādus nomierinošus vārdus, lai es nesatrauktos vēl vairāk.
līvai šis sapnis ir jāiztulko. citi arī drīkst. nedrīkst smeities.