| |
[28. Maijs 2004|15:35] |
Pārmaiņas pēc jāpamuld par kaut ko jauku, mīļu un pūkainu, iespējams, rozā un gaisīgu, blondu un nevainīgu, par lietām, kuras taču nav viennozīmīgi ņemamas, par kurām tagad tik moderni runāt ar kaut jel kādu attieksmi. (Vai tas, ka sapnī redzi pavecas sievietes, kuras izskatās nenošīszemes skaistas, liecina par gerondofiliju?)
Ir tādas krāsas, ir tādas īpašības un ir tādi stāvokļi. Negribētos ieslīgt kretīnismos aprakstot pokemoniju, runāšu dažiem nepatīkamā valodā: meln, sabakstīts, gluds, metālisks, gotisks, viss, kas noliedz iepriekšminētās krāsas, īpašības utt. ir tieši tikpat jauks. Un cik gan jauki ir, ja meitene var atļauties apzināti uzvilkt rozā krekliņu un līdzi nēsāt pūkainu spēļmantiņu. Tas, ka pārsvarā tas liecina tikai un vienīgi par tēviņu un finansiālā atbalsta meklējumiem, nenozīmē, ka pašas par sevi īpašības ir tikpat muļķīgas kā tikko aprakstītais. Varbūt šie meklējumi ir daudz jēdzīgāki nekā to pilnīga noliegšana? Katram taču vajag ko tādu, bet pēc dažām neveiksmēm tu ieraujies melnās ādās ar neskaitāmiem asumiem un uzkrāso melnas acis un gaitu padari pēc iespējas zirdziskāku hiperbolizētos armijas zābakos (protams, melnos un ar asumiem). Protams, ka tavs izskats (ne tādiem kā tu) liekas atbaidošs un šausmīgs, tā tu vēl vairāk pretnostati sev sabiedrību, kura itkā esot tik dumja un pārkonservatīva, ka nepieņem tevi (būtu interesanti, ko tu darītu, ja tevi pieņemtu. Laikam rīkotu vemšanas pasākumus Doma laukumā). Tad radās komūnas, iesākumā sātanistu pulciņi galma pagrīdē, vēlāk hipiji, tad panki, tad goti, protams, bijis jau ir daudz vairāk, bet manas vārgās smadzenes nespēj tās ne iegaumēt ne atcerēties. Jā, tie nu gan ir tie gudrie!! Tie saprot "reālo" dzīvi!! bet dzīvot spēj tikai pretnostatījumā. Graut graušanas pēc, protams, ir ļoti jautri, it īpaši, ja tas arī izdodas, bet diemžēl nospiedošais vairākums neko nevar sniegt pretī, bet, ja arī sniedz, tad labumu gūst tikai šī nelielā komūna, kura tagad ieslīgs pašapmierinātībā tikpat mietpilsoniska kā iepriekš nīstā apkārtne. Nē, pat ar to viņiem nebūs gana, viņiem vienalga būs vajadzība pēc pretnostatīšanas, kaut kas taču jāgrauj, lai attaisnotu bērnības neveiksmes! ..par tālu aizvirzījos no iesāktā temata. Turpināšu ar melno zābaku naidu pret lakotajām augtpapēžu kurpītēm, kas rodas tad, kad kāda kurpīšu īpašniece nav sajūsmā par zābakiem. Protams, ka viņa ir dumja aita! Nekā nejēdz no brutālās dzīves! Izlutinātā mauķele! Es vēl varētu atrast dažus epitetus, bet pietiks ākstīties! Izskats ir vieglākais veids, kā izraisīt emocijas. Un attiecīgās emocijas arī atnāk, un dzīve kļūst vēl brutālāka, un kāpjam mēs visi pa spirāli uz augšu.
Ir tik daudzas lietas, kuras (sevi neizslēdzot) mēs nevaram, neprotam pieņemt. Prieks par ikdienas panākumiem, prieks par esošo, prieks par to, ka eksistē prieks. Lai tik kāds pamēģina apstrīdēt Saules Bērnu sektas laimi!! (Kādreiz noteikti iesaistīšos) Neprotam mēs to novērtēt. Ja nu reiz tas notiktu, vairs nebūtu vajadzības noliegt rozā, blondo, mīkstu, jauko un citas burvīgas lietas. Ceru, ka ir taču vismaz daži, kuri ir blondi, mīksti, rozā, pūkaini radījumi. |
|
|
