|
27. Sep 2004|20:57 |
//Reiz dzīvoja Mazulītis Āpsis//
Nē, radošā krīze tā nav. Vismaz nebija, ja par radošs var rasties arī prātā. Resursu krīze, varbūt. Nepareizais laiks un nepareizā vieta, atgriešanās pie vecu vecajām patiesībām un aforismiem, bet ne radošā krīze. Vai arī tas ir milzīgais attaisnojums, lai nezaudētu iedomāto tēlu?
//Es pierunāju Mazulīti Āpsi nadaudz parunāt cilvēku valodā//
Man gan patīk runāt, patīk klausīties, patīk, kā to moderni tagad saukt (cik vecīgs izteiciens), komunicēt visādākajos veidos, kas tomēr neliecina par manu diži izplesto un paplesto sirdi un dvēseli, asinīm un miesu, un visu citu, kas tik ienāk prātā.
//Mazulītis Āpsis vēl neko nesajēdz//
Ir viegli iesākt sarunu, grūtāk to turpināt. Grūtāk, ja otrs ir tikpat noslēgts kā tu pats, grūtāk, ja negribi rādīt sevi pašu. Tādēļ vienkāršākais ir sākt stāstīt kaut ko pilnīgi neitrālu par sevi, savas dzīves notikumiem, nesenajiem piedzīvojumiem.
//Saruna ar Mazulīti Āpsi turpinās//
Tādām tēmām ir viegli piebalsot, pastāstīt, kā tad atgadījies ir tev, BET.. nu neviens tak tā īsti nevēlas dzirdēt to, cik daudz interesantu un juku lietu ir noticis citam, vēlas apstāstīt savus paveiktos darbus, celt savu pašapziņu un graut to otrā, tādējādi vēl vairāk ceļot savējo.
//Mazulītis Āpsis kļūst vecāks//
Vienubrīd tas kļūst tik pierasti un parasti, ka nekas stāstītajā vairs neaizrauj (kaut gan nekad jau arī nebija aizrāvis otra stāstnieka teksts), tādēļ ir jāapgaismo par cik vien var netipiskākiem atgadījumiem. Tā jau ir otrās pakāpes saruna: es tev, muļķim un pasauli neizprotošajam, stāstu kā tad es pavadu savu laiku, noteikti nebūsi dzirdējis, lai kāds TĀ ar to izrīkotos.
//Viņš ir jau manāmi pieaugušāks//
Un tagad mēs esam pietuvinājušies pie trešās sarunu pakāpes, kura tālākajā attīstībā pārvēršas par spirāli (vēlāk apskaidrošu, kādēļ). Tātad, kad abi biedri pietiekami "oriģināli" ir pavadījušies, tās atkal kļūst par pirmās pakāpes vins-otru-noniecinājuma sarunām, tomēr, šeit ir jauns pavērsiens - "Nu cik tad var runāt par tām ultraoriģinālajām izklaidēm, tās ir tik pierastas un tik "modernas", ka man no tā "modernuma" jau metas nelabi!" Šeit sākas pagrieziens - viens runātājs ir kļuvis par galvu augstāks nekā otrs - viņš ir pateicis modernismam "nahuj!". Ko tad dara otrs?
//Pamazām sāku neizprast Mazulīti Āpsi//
Otrs sarunu noved pie ceturtās pakāpes, radot vēl vienu ielocījumu sarunas spirālē, sakot, ka ir kļuvis tik moderni ienīst visu, ko citi uzskata par moderno. Nabagam tas ir smags trieciens, bet saruna tomēr turpinās un piektā pakāpe arī izdara savu locījumu - arī uzskats, ka moderni ir kļuvis ienīst visu, ko citi uzskata par modernu, arī ir tikpat moderns. Tāda nu izskatās tā sarunas spirāle, kura ar parabolisku ātrumu traucas pretī pašas spirāles izliekumam, kad nevar jau noteikt, kurš tad īsti ir augstāk, kurš zemāk, var tikai pateikt, ka tā atstarpe, salīdzinot ar to augstumu, kurā abi ir uzrāpušies ir tik mikroskopiski niecīga, ka nav vairs jēgas to ņemt vērā.
//Mazulītis Āpsis mani ir padarījis maziņu//
Abi vienkārši atgriežas pie sākotnējā stāvokļa, bet, bez pārākuma sajūtas celšanas apziņas. Diemžēl tikai tagad; kāpēc tikai tagad? Tikai tagad var iesākties saruna, kura tomēr būs ar manāmu guvumu ne vienam vai otram, bet abiem. ....ja tikai nesāksies cita jau savītās spirāles vēlreizēja savīšana. Arī to varētu apskatīt, bet tagad mani mīļie bērniņi ir jau tumšs un laukā noteikti skraida briesmīgi ļaundari, vilki, trakas lapsas, antiglobālisti un citi nedabiskie radījumi, kuri to vien gaida, lai kāds no jums izietu laukā tieši tiem rīklē. Nu izejiet tak viņus pabarot!!!!
//Labi ka Mazulītis Āpsis nobeidzās// |
|