| lietus domas |
[10. Apr 2004|22:41] |
Jauki ir iet pa asfaltu un just kā dažas ūdens piles iesūcas ādā, nesot līdzi visu, kas ir bijis šajās debesīs – gan vēsumu un mitrumu, gan atsvaidzinājumu, kas bija paredzēts jaunajam zālājam, gan skābes un toksīnus, ar kuriem tik bagātīgas ir mūsu mīļās debesis, par ko mēs tās tik ļoti mīlam un cienām. Tā viņš arī gāja un redzēja, kā koki tuvojas un aiziet prom, kā pamazām viņu iekļauj mežs, kā atnāk tumsa, un jautrās nakts skaņas piepilda pasaules dzirdošos. Depresīvas skaņas, tādas izraisa ilga nesalīdzināmu prātu kopdzīve šaurā paziņu lokā un radu nospiestībā. Šeit beidzas gan romantiskā izteiksme, gan brīnumainie salīdzinājumi, bet sākas tikai un vienīgi paradoksāla jūtu plūsma brutālajās caurulēs, kuras dažs labs sauc arī par rutīnu, cits – par dzīvi, vēl kāds – par Dievišķo nodomu.
Šim nav nekā izņemot sevi pašu, tādu ceļu viņš sev ir izvēlējies. Ķermenim jau, protams, pieder daudz kas, skaista māja un sieva ar trīsdesmit vienu zobu, ir arī auto ar iebūvētu mp3 atskaņotāju un netīra sniega krāsas kaķis (pagātnes gan nav nekāds, jo kāds sanāktu stāts, ja vienmēr vajadzēto to saskaņot arī ar iepriekš piedzīvoto).
Iet un skaita aizbēgušos māju logus, mēģina atcerēties katras mūzas vārdu (atceras viņš tikai vienu), domās apraksta visu apkārt notiekošo lai kas tas arī būtu, suņa rējiens ciemata klusumā, miskastē jūtamie arī patīkamie izgarojumi, bet tomēr no sevis papildināšanas viņu vienmēr kāds atrauj. Nekaunīgā pasaule nejēdz svētīgo misiju! Šī pašpietiekamība bija izkopta jau no sirmajiem jaunības gadiem, kad nenotika nekas tāds, kas varētu mūsu varoni uz to pamudināt. ‘’Tas būtu pārāk lēti.” viņš toreiz nodomāja un pēc tēva nāves neko lietas labā nedarīja, tikai pēc gada. Šādu termiņu tas sev bija izvēlējies. Klusēšanas laiks spīdzina apkārtējos vairāk nekā sevi pašu, bet oficiālais tonis “...IZRĀDA NEAPMIERINĀTĪBU AR MANU ATBILDI!”
Paranoja nomoka visus, kas domā, paranoja nomoka visuma gudros, visuma viedos prātus, neciešamos un atbaidošos. Informācija veido šo personu, kam tik ļoti patīk arī bioķīmiskā enerģija sevī.
Jūtu katls atrodas paribē, kur KĀDĒĻ?! tik ļoti gribas iedurties un izplēst šo to derīgu. To jautrais ķēms nedarīs sava gļēvuma pēc un – bailes – no neciešamām sāpēm, no mocībām.
Mīļie bērni, neuztveriet šo pasaku pārāk nopietni, tajā nav necik patiesības, jo visi taču esam izcilie psihologi un meklējot zemtekstus darbībām, kurās līdz vemšanai daudz šablonu, bet neviens no tiem neder, mēs atrodam jaunu šablonu – sevis šablonizāciju kā vienīgo izeju no atbildības.
Bezkaunīgie bērni, brutālie radījumi, pasaules mocītāji, mīļuma avots, mātes tieksmes, līdzjūtības objekti, jaunās dzīvības, šķīstības paraugs, bezvainības iemiesojums, tīrība, baltā nesamaitātība, jūtu patiesīgums, skopie rāpuļi, dzimtas turpinātāji, potenciālie slepkavas, izvarotāji, alkoholiķi, narkomāni, padibenes, instinkta pārņemtie, savtīgie putni, gaļas gabali, jūs visi, vērojiet jaunā cilvēka bezjēdzību un, bērni, nekad nedomājiet. Viņš ir tikpat kompakti ievietots rāmī kā visas personības.
Emocijas plūda pār viņu, bet pievērst sev uzmanību tas nespēja. “Lai dzīvo jaunais plaģiāta vilnis!” viņš domās sauca, bet atsaucās tas tikai viņā pašā. |
|
|
