| Welcome back to the brutal world! |
[2. Maijs 2004|23:23] |
Beidzot apzinājos, cik ļoti es jau esmu vecs. 19 gadi pagājuši un iestājās mazvērtības komplekss par neizdarīto, par nedarīto, par nesaprašanu, ko tad es tiešām gribu darīt, ko es daru..? Jo es tik tiešām pat nezinu, ko es gribu. Drīz vien es sākšu rakstīt uz koka plāksnītēm, kuras vēlāk būs jāiemērc ūdenī, ka es gribu kaut ko gribēt (atpazināt plaģiātu? Man pat vairs nav savu domu, ir tikai citu izrāvumi, un tas nebūt neparāda postmodernisma skaistumu, bet tā nolemtību.).
Laikam nav skaisti gruzīt cilvēkus ar liekām domām, domas parazitē galvā un traucē izdzīvošanai un dzīvošanai. It īpaši, ja tas ir jau nostabilizējies cilvēks, kurš savos 40 laikam neko arī nemainīs. Vai vispār ir iespēja 40gadīgajam kaut jel ko izmainīt? Bet 19gadīgajam, kuru jebkura lieta spēj aizraut, kurš var tai atdoties, tikai ne uz ilgu laiku?
Ko gan es būtu varējis sasniegt? (Par daudz jautājuma zīmju? Es zinu, man ir iestājies informācijas uzņemšanas periods, tā ir jauka atruna, lai nevajadzētu izrādīt to, cik dumjš un nepamatots tu patiesībā esi.) Jāsāk kaut kam nodoties pilnībā! Zinātnes vārdā upurēšu savu privāto dzīvi, kuras tik un tā man nav? Atradīšu darbu un kādu būtni, kas gribētu ar mani sadzīvot kopā un pametīšu sevis kravāšanu ar teorijām? “Nožēlojamais āksts, ko vēl tu gribēji no sevis izspiest? Ne uz ko vairāk tu neesi spējīgs!”
Bet nevajag piesārņot manu lapu ar kārtējo depresiju, tādēļ ir jānovemjas: “Viss ir forši, viss ir labi!” un jāsmaida. Īstenībā, kādēļ lai es staigātu ar atbaidošu sejas izteiksmi un neapmierinātību acīs, kuras nīstu visu apkārtni, ja tas tik un tā nemainītu manu stāvokli, ja tas tikai nostiprinātu manu drūmo pārliecību, jo neviens jau nenāks mani uzmundrināt un meklēt manī gudrības, kuras citi bez piepūles dāļā apkārtnei. Ienīstot cilvēci es nepanāku tās uzlabošanu, es tikai papildinu manis nīdētāju bariņu.
Pasaulei ir vajadzīgs Amerikāniskais miers un laime! Tai ir kaitīgas radošās personības, tai ir kaitīgas personības, kuras tiešām tādas arī ir (cik veikli es sevi pieskaitīju gan pie radošajiem, gan pie personībām.. nekauņa! (“Mazohistiskos prieciņus paturi sevī!”)). Bet es taču tādai sistēmai negribu pakļauties, es gribu, lai visa apkārtne tāda būtu, bet tikai ne es. Un tad nu ņirgtu par visiem, un tad nu priecātos par to, ka nav vairs, kas indē sabiedrību. Bet drīzumā es jūgtos nost no garlaicības un tiem idiotiem, par kādiem es tos sāktu uzskatīt (“Un tu neesi idiots?”).
Mani aizvien vairāk iedzen depresijā (“Nu dikti jau moderna slimība..”) tā pozitīvistu koncepcija, ka viss, kas notiek, notiek uz labu, bet, ja arī gadās kas slikts, tad tikai tādēļ, lai pasargātu no vēl lielāka ļaunuma. Diemžēl es to sāku izvērst otrādi: viss, ka notiek, notiek uz sliktu, bet, ja kaut kas labs arī gadā, tad tikai un vienīgi tādēļ, lai pasargātu tevi no vēl lielāka labuma.
Dāmas un kungi, lēdijas un džentlmeņi, puikas un meitenes, jaunieši un jaunietes, vepri un veprenes, netikles un alkoholiķi, kuces un ēzeļi, visi, kas man tuvi un mīļi, pasaciņai šodien ir pienācis gals (“Jā, riktīgs fals!”)! |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}