Veidojums [entries|archive|friends|userinfo] Subjekts [ website | Otrais korpuss: palāta - JC ] [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

[4. Mar 2004|18:51] _ Link 3 raksta|ir doma

riekstu sviests [3. Mar 2004|19:21] Ak kāda iedvesma uznāca rakstīt bezjēdzīgus rakstus! Šoreiz, bērniņi, parunāsim par riekstiem. Tie ir tādi radījumi, kuri dzīvo tikai un vienīgi klinšu nogāzēs, kuras vērstas uz austrumu pusi. Radījumuņi ir tik mīļi un jauki, ka nevar pārstāt bŗinīties, kā tos vēl nav izvalkājuši ekstrēmie bērneļi. Tie ir kā apaļas bumbiņas 2-5cm diametrā. Apmatojuma tiem nav, toties ir ļoti stingra un kraukšķīga āda, kura, saskaroties ar kritienā sasniegto zemi, saplīst un tad nu bērniņiem tas skats vairs nebūtu jāredz. Mūsu klīnikā (Sudrabzaķa ielā 354) ir vairāki pacienti, kuri veic rehabilitācijas kursu pēc šī šaušlīgā skata novērošanas.(Tur jūs varat ārstēties arī no aptaukošanās, visa veida atkarības slimībām, bet mūsu ezotērikas eksperti par(viņiem) pieņemamu samaksu izdziedinās jūs no AIDS, vēzīšiem un citām jaukām slimībām(vai vismaz iemācīs ar tām sadzīvot)). Šie dabas radījumi barojas galvenokārt n saules gaismas un iekšklinšu ūdeņiem, kuri ir bagātīgi pildīti ar visa veida olbaltumvielām un ogļhidrātiem. Rieksti pārvietojas pateicoties to ādā esošajām "astītēm"(tā tās tika nosauktas 2045. gada zinātniskajā konferencē par riekstu tiesību aizsardzību Antananarivu). Ikreiz, kad rieksti jūtas izsalkuši, tie sanāk nelielās grupiņās pa 7-14 rieksti un sasaistās ar astītēm, veidojot apli. Pirmais avotos ielien vislielākais rieksts(tam ir visrrūtāk aizsniegties grūti aizsniedzamajās vietās), bet vēlāk pārējie apļa kārtībā. Brīvā laika pavadīšana tiem notiek atklātās telpās, vēlams, lai būtu saulains. Diemžēl pēdējo 15 gadu laikā ir aktualizējusies problēma par kādas riekstu sektas aizliegšanu pasules dabā. Šī sekta, kuras locekļi galvenokārt ir rieksti, uzskata, ka , tā kā matēriju var dalīt bezgalīgi daudz reižu, tā nepastāv, bet ja nu tā nepastāv, tā ir tikai ilūzija, tad tur ir vēl daudz un dikti daudz sīkumu, kuri sarežģī manu dzīvošanu, tādēļ, mīļie bērniņi, ziniet, ka sekta "Rieksti Dievam" ir kaut kas tik slikts, par ko jums pat nav jāzina. Nabaga savervētie riekstiņi par vienīgo dzīves jēgu uzskata tās izbeigšanu(pašnāvību). Bērniņi, nekad nemēģiniet to darīt bez vecāku atļaujas un uzraudzības.(un tad vēl daži brīnās, kādēļ ir tik daudz ļautiņu ar diagnozi: postriekstpašnāvībredzējušais! Viņi to dara masveidā) Vai, mani jaukie, kā es aizpļāpājos ne pa tēmai. Tātad, riekstiņi taču no kaut kurienes arī rodas. Pareizi? Jā! Bet viņus neatnes stārķis un viņus neatrod kāpostos! To daudzskaitļošanās ir pilnīgi atšķirīga no cilvēku daudzskaitļošanās. Kad lielais rieksts ir pieaudzis līdz 4cm deiametrā, tas sāk apaugt ar pumpuriņiem- mīļiem, jaukiem, maziem riekstēniem. Kad riekstēni ir sasnieguši 1cm diametrā tie atdalās no lielā rieksta un turpina dzīvot patstāvīgi. Redziet, cik jocīgi ir šie dabas brīnumi..! Link ir doma

šokolādes sviests [3. Mar 2004|16:17] Izveidosim šizoīdo kokteili, pievienosim tam krietnu devu depresijas, nedaudz lielummānijas, mazvērtības kompleksa un seksuālo neapmierinātību, pārklāsim to visu ar biezu neirozes kārtu, pabērsim perversijas riekstiņus un uz glāzītes malas uzkarināsim pasnāvnieciskā sindroma apelsīna šķēlīti. Rezultātā mēs iegūstam pilnīgi jaumu dzīvnieciņu sugu - žurnālists. Izklausās jau diezgan nopietni, bet laikam, ja tā dziļāk parok, tad nonākam līdz secinājumiem, ka tik tiešām ļautiņiem tiktāl nav vairs ko darīt, ka paši sev jau sāk izgudrot problēmas. Nē, es jau nesaku, ka tas ir slikti, iespējams var pat izteikt dažas sakrālas frāzes, ka tas taču arī ir īstenais progresa cēlonis un bīdītājs(nez, uz kurieni tas progress mūs pavilks), mūžīgais dumpinieciskuma gars taču attīsta cilvēci. Tā nu mēs varam celt savu apzinīgumu un noniecināt pārējos, bēdāties par misijas neiespējamību, sevis niecīgumu tās veikšanā un visādi citādi jūgties uz dažādām pusēm. Nu jauki tas ir, pat be ironija, es pats esmu tieši tāds pats. Mūžīgās gaidās pēc kaut kā liela un neaptverama, ko mēs vienalga neizpratīsim un pat nepamanīsim, jo zinām, ka tas ir neaptverams. Lai nu kā tas arī būtu, man šie ļautiņi patīk, tik ļoti. Lūdzu, neuztveriet to kā uzbraucienu. Es zinu, ka visi jūs esat personības un daudziem no jums nav dažu no šīm izpausmēm, bet man taču vienkārši gribas kaut ko uzrakstīt. Un kādēļ lai tas nebūtu kārtējais sVieSts? Pietiks! Vajag kaut ko "skaistu", kaut ko mīļu, rozā un pūkainu(tā laikam ir visu žurnālistu iecienītākā krāsa un faktūra)! Vai tad nevienam nav patikusi multene par rozā pantēru!? Bet man patika. Lai arī lapiņas krāsa no šīs multenes nav iespaidojusies, toties ir jauki apzināties, ka arī rozā var būt estētisks. Bet ne jau krāsa mani pievelk šim rakstāmgabalam, vakar paķēru lapiņu un sāku bezjēgā(vēl viena žurnālistu iezīme: visu darīt bezjēgā) rakstīt vārdu savienojumus t.i.teikumus. Nez kāpēc šīs padarīšanas bezjēdzība kļuva tik bezjēdzīga, ka bezjēgai vairs nevarēju atrast jēgu. Es laikam esmu drausmīgi nekaunīgs, bet man pretī sēž meitenīte, kas tik aktīvi sarakstās iepazīšanās portālos. Es tagad zināšu, kādi tie ir. Nekauņa, es noskatos visu, ko viņa tur darās..www.oho.lv, www.gay.lv un tad vēl tūkstošiem vētuļu no www.inbox.lv un cita mistiska portāla. Jā, viņas galva liek saporast arī par smadzenēm-blonda. Neapvainojieties mīļās jaukās blondīnes, kurām šī ir tikai matu krāsa. Man patīk blondas meitenes, bet ne prātā. Ak, cik sen es neesmu sevi tā plūkājis pa daļiņām vērojis, kā pats sadalos. Vrbūt pat amierināšu vēl nedaudz savas morālā mazohisma tieksmes un pastāstīšu par savām izjūtām. bet varbūt arī nē. Labāk skriesim rakties baltajos draņķos un priecāsimies par to, ka vēl nav redzamas izkārnījuma pēdas uz nesennopirktajām drēbēm. Vāļāsimies, riposim un kritīsim, lai tik mājas slapjākas. Mājiņas taču arī grib dzert, bet kurš tad tai dos, ja ne slapjās kājas un kanalizācijas sistēma(baigi kruti izteicos, tagad tā ir moderni(tomēr apmierināju)). Ielīgojot tajā mēs, pirmām kārtām , ejam cauri visām istabām, lai aizvērtu vaļā atstātos logus, un tikai tad drīkst noaut zābakus ar pēc iespējas rupjāku zoli, jo ir taču vēss, pat auksti, pat drebuļi metas. Nu, vajag taču avēl kādu laiciņu pabradāt pa iztabu zābakos. Nu gribas taču. Jāatver ledusskapi!!! lai no turienies izvilktu... šokolādes...sviestu!!! Link ir doma

[12. Feb 2004|18:10] Burvīgi, pārsteidzami jautri un aizraujoši ir klausīties, kad jauna meitenīte blondām smadzenēm un tam atbilstošu ietērpu skidro, cik tad ļoti viņa ir ieinteresēta tajā, ko viņa dara. Šādu apzinīgumu nevar sagaidī ne no padzīvojuša filosofijas pasniedzēja, ne no kokzāģētāja, kuram patiesi tīk savs darbs. Bet blondā būtne taču ir stipri vien gudrāka par tiem jocīgajiem radījumiem, kas tikai domā, bet paši nedara, vai tikai dara, bet nedomā. Ir taču burvīgi, kad cilvēks vēl nav zaudējis savu naivuma nevainību, savu visvarenības un saprašanas pārliecību, kad vismaz pats sevi apzinies tādu, kāds tu gribi būt, kad nav nekā, ko tu neesi neparedzējis, un izrādās, ka esi jau kļuvis (vai vēl palicis) apzinīguma piemērs vismaz sev. Pati sev viņa kļūst par piemēru, par šablonu, pēc kura pati tiecas, par visuma iemiesojumu, kura jau sen ir. Un kas vainas tam, ka cilvēks ir ar sevi apmierināts, kas vainas tam, ka cilvēks jūtas laimīgs? Vai tad pats tu netiecies pēc laimes? Vai tad pats negribētu būt par piemēru sev? Vai tad tā nav skaudība, kas tevī runā? Protams, ko citu, gan cilvēķelis var izdarīt, ja izjūt patiesu skaudību.. tikai un vienīgi parādīt, cik muļķīgs ir apskaužamais objekts. Uz aktīvu darbību mērķu sasniegšanai tu neesi spējīgs, bet arī mierīgam noskatīšanās procesam tu neesi gatavs. Nožēlojami! Bet šī viņas muļķība ir pārāk uzkrītoša, tā ir bīstama manām smadzenēm. Es taču nevarēšu ilgi paciest, redzot pilnīgāko idiotu, jūtamies tik laimīgam par savu muļķību, kuru pati vēl neapzinās. Nevajag runāt par skaudību, esmu pietiekoši aukstasinīgs, lai varētu arī vēsi uztvert sev apkārt notiekošo, es nekad nevarētu lepoties un justies laimīgs muļķis esam. Ir taču pasaulē arī patiesā laime, kuru mēs visi tik ļoti gaidām, kurai tik ilgi gatavojamies. To tikai ir jāatklāj, jāatklaāj caur gudrību, prātu un sapratni. Vēlu veiksmi! Gatavojies, mēģini apjēgt laimes jēgu un būtību! Labākais ieteikums: nodefinē laimi! Lai tad nu katrs varētu beidzot justies nelaimīgs no šīs aprobežotības. Cik tad ilgi turpināsies laimes apjēgšana? Visu savu dzīvi tu nodzīvosi priekšnojautās, ka nu tik tūlīt būs, drīz vien es viņu atradīšu un sasniegšu, bet meitene jau tagad jūtas laimīgu, un tu tai gribi liegt iespēju dzīvot!? Tas laikam ir sadisms. Tu visiem gribi sajust sāpes, kuras tevi nomoka, radot sāpes citiem. Puisīt, tu riņķo pa apli, un šis aplis lido gaisā. Akstasinīgais ciniķi, kādēļ tad tu nevarētu tikpat aukstasinīgi noskatīties šajā būnē un noklusēt? Tev taču grbās padarīt viņu nekaitīgu.? Līdzīgu sev? Jaunais cilvēk, kādā veidā jūs esat kļuvis tik izglītots laimes jautājumos? Profesionāls psihologs? Zinat kura smadzeņu daļa spēj sagādāt prieku? Jā, un tad tu šīs šūnas grozi, radot stundām ilgus baudījumus. Bet tā nav laime, kurai pamatā ir muļķība! Tā tikpat daudz ir muļķība, tā ir bezjēdzīga, laimes ilūzija! Bērniņ, es radzu, ka tu esi daudz lasījis un redzējis, bet mūsdienas nav vinīgās, un tas, ko raksta un ko redzi, bieži nav ne taisnība, ne gudrība. Nepārpūlies, pazaudēsi vēl savu "vēsā" masku. Kā tad tu varēsi citiem parādīt sevi? ... tādu, kāds īstenība tu esi... kāds īstenībā tu esi..? Link 12 raksta|ir doma

..klasiite [7. Feb 2004|17:56] sarunas- jauks. mani vienmeer apstaadinas blonda buutne ar paarkliedzoshu balsi. "ool drags ar drags!" Utt. bet galvenaas sarunu teemas ir vienkaarshi unikaalas! tik neparedzamas! "nu, kur iestaajies? kaa pa maaciibaam? kaa sesiju nokaartoji? kaa kojaas dziive?" utt. u.t.j.p.r. neprotu! gribu par stopiem runaat! gribu kusteeties, gribu veel daaaaudz ko..un pat pats zinu ko! bet neeeeeee!.... kaa pa kojaam? un uz datora katru minuuti paraadaas milziigs uzraksts, cik tad laicinja man ir atlicis:3min. visu gaishu es beshos! vot taa! mana lielaa laime! Link 3 raksta|ir doma

Atklāsmes brošūra... [4. Feb 2004|18:54] ..un tad nāca no debesīm trīs melni eņģeļi ar āža galvu un čūskas asti. Katram no tiem trim bija zobens ar spīdošu asmeni un sarkana pātaga. Tie katrs nolaidās pie upes ar septiņām salām un iemērca savus zobenus tajā, un ūdens kļuva sārts, bet zivis tajās izmira, un tie, kas to redzēja kļuva akli un nespēja runāt, bet tie, kas bija tajā upē pārvērtās pelnos un tapa aiznesti līdz ar ūdeņiem. Un no ūdens iznāca radījums ar trim ziloņa galvām, piecām lauvas astēm un milzīgas ķirzakas ķermeni. Un radījums tika nosaukts vārdā, kuru nedrīkst ne skaļi izteikt, ne lieliem burtiem rakstīt. Tas bija - Bazibularcigs. Eņģeļi gāja bojā, sadegot no radījums dvašas, koku lapas izkalta un nokrita bez dzīvības, kad tas gāja garām. Cilvēku cilts nobijās no šausmīgā veidojuma un sāka to pielūgt, un tie, kas to pielūdza, tapa aprīti, bet tiem, kas, viņa baidoties, slēpās pagrabos, gremdējoties lūgšanās par dzīvību un mieru, tika sūtīti vēl daudzi pārbaudījumi. Mirušie cēlās augšā, un pie tām, kuras bija mātes, bet nu vairs nav, nāca to mirušie bērni un klauvēja durvīs, bet pie tiem, kas bija zaudējuši dēlus, brāļus un tēvus, tie nāca un solīja laimi un saticību, bet tie, kas tiem, neizturot mirušo vaimanas un zobu griešanas, atvēra durvis, tūdaļ tika pazudināti. Bet tie, kuri palika savās slēptuvēs piedzīvoja vēl piecas tumsas un bada dienas, un daudzi noslāpa šo dienu laikā, bet daudzi tika appludināti šo dienu laikā, jo upes nāca no krastiem laukā un ezeri pārvērtās par jūrām. Bet drausmīgais veidojums staigāja pa pasuli un izrija visu dzīvo, ko tik tajā atrada. ..un tad nāca gaisma. Gaisma apspīdēja sagruvušās pilsētu ielas, appludinātos laukus un visu, kas pat cilvēka acij nav redzams. Un bija karstums, tāds karstuma, ka briesmīgais veidojums sakalta un upes atgriezās savos krastos, bet jūras atkal kļuva ezeri. Un piektajā dienā gaisma vairs nebija tik stipra un ļāva cilvēku dzimtai nākt atpakaļ pasulē, bet to bija maz, kuri izgāja, bet, kuri neizgāja, palika tumsā mūžīgi. Un iedegās debesīs svečturis ar piecdesmit svecēm. Un sveces pilēja uz zemi, kura bija izpostīta un no vaska radās augi, bet no uguns dzīvnieki. Tad nāca trīs balti eņģeļi pār pasuli un mērca savus sarkanos zobenus upē ar septiņām salām, un ūdens tapa dzerams un pildījās zivīm. ..bet piecdesmit dienas no eņģeļu atnākšanas laika no upes iznāca gaiša būtne. Tā bija ar tīģera galvu, gulbja spārniem un stirnas ķermeni. Un gāja tā pa pasuli un meklēja cilvēku dzimtā dzimušos, bet atrast tā nevarēja vairs nevienu. Un cilvēku dzimta pārstāja būt. Link 3 raksta|ir doma

[22. Jan 2004|18:47] ( ... tālāk ... ) Link 1 raksta|ir doma

varbūt nedaudz depresijas? [22. Jan 2004|16:36] ai, laikam jau arī tāpat depresijas pietiek gan manā, gan arī visu citu žunālos. Tātad vajadzēs atkārtoties. Cik labi un vienmēr veiksmīgi uz mani tas iedarbojas, kad pats sev jautā: "un kas tālāk?", bet vēlāk atkal: "un kas tālāk?" un tā var spīdzināt sevi bezjēdzīgos spriedelējumos, nebeidzamos turpinājumos, kuri vienmēr nonāk pie banālākajām lietām. Ja gribat dabūt vēl kādu daudzumiņu depresijas var pajautāt arī: "un kāda no tā jēga? ..un kāda jēga no iegūtā?" ..arī tas iedzen postmodernā beztolkā, modernā stāvoklī, ar kuru vienmēr varēsi lepoties citu cilvēceļu vidū, jo, kas gan var būt labāks par totālo noliegumu, ..un ja to visu pavada vēl arī draudīgs skatiens,.. nu tad neviens nevar nostāvēt, nenosaucot tevi par 'jocīgu', kas tev tik ļoti arī bija vajadzīgs... Pietiks.. bezjēgu var dzīt bezgalīgi, bet bezgalība, diemžēl var likties tieši tikpat bezjēdzīga. Tāpēc ir kaut kas jāsakārto! Veidošu sektu! Viena sakrāla frāze jau ir gatava: "postmodernisma radītie maldi!" bisties, vienkāršais cilvēk, no postmodernisma. Nav viegli atšķirt taisnību tajā o netaisnības. Tātad, ir visaptverošais Dievs (sātana nemaz nav), kurš ietver daudzas citas dievības. Cilvēkas ir divējāds: iluzors un intelektuāli emocionāli juteklisks. Ilūzijas ietekmē arī otro cilvēka daļu, tādā veidā ierobežojot patieso cilvēka būtību, kas arī ir dievišķa. Ķermenis ir ilūzija, kuru Dievs ir devis cilvēkam, lai tas varētu justies ērtāk, ķermenis mums nepieder, tas ir jāatdod Dievam, to nedrīkst izmantot tikai un vienīgi saviem nolūkiem. Kā to var pierādīt? Vienkārši: cilvēks sastāv no šūnām, šūnas no vielām, vielas no molekulām, molekulas no ātomiem, ātomi no kodola, elektroniem, utt..kodols arī no kaut kā sastāv un tā mēs nonākam līdz tam, ka telpa ir bezgalīgi dalām, no kā var sacināt, ka vispār nepastāv matērija, bet ir tikai emocionāli intelektuāli jutekliskā ķermeņa ilūzijas, kurās viņš pats sevi ierobežo. Pēc nāves cilvēks atkalapvienojas ar Dievu un kļūst par tā sastāvdaļu, pats kļūst par Dievu, kurš tas arī ir bijis vienmēr, bet neapjēdzis. Cilvēce ir tā, kura sākotnēs atteicās no savas dievišķās būtības un izveidoja sev ilūzijas, kamēr tā vel bija Dievs. ..tātad..tiek veidota pašnāvnieku sekta, kura neapjēgušajiem arī palīdzēs nostāties uz pareizā ceļa un atkal kļūt Dievs! Link 35 raksta|ir doma

turpinot bezjēgu// [9. Jan 2004|13:03] Uzminiet, kur es tagad esmu.. nu protams, tikko pēc eksāmena un ar jautrām filosofiskām noskaņām tagad rakstu šo ..nu kā gan citādi to var nosaukt ja ne par SWIESTU!? Nesenais murgojums par moderno un nemoderno, komerciālo un nekomerciālo, izcelšanos un būšanu pūlī turpinās! un nonāk līdz ārprātam, kura lakā nevar ne aizmigt, ne arī pamosties bez drebošām rokām. cik primitīvi gan ir domāt par visu laiku svarīgāko filosofijas jautājumu..nu par dzīves jēgu protams! par laiku, telpu un citām bezjēgām. Jā, tagad jau tas ir kļuvis ļoti moderni tā runāt, tagad ir baigi moderni izspļaut kādu nihilistisku frāzi, moderni ir nīst Ziemassvētkus un pats drausmīgākais ir tas, ka arī es pats turpinu šo muļķību. Tagad jau labākais veids kā izcelties itkā augstākā sabiedrībā ir sakot, ka neciet komerciju, ka man patīk tikai un vienīgi profesionālais kino vai tikai un vienīgi nekomerciālā mūzika....un tad sarunu var attīstīt gaismas ātrumā, apsteidzot Einšteinu formulu drukāšanā. Izcelties tagad ir kļuvis par neatņema=mu neizselto ļautiņu sastāvdaļu, domāt, ka esi gudrākai un itkā kritiski analizēt notiekošo arī ir apsveicami(tā kā es to tagad daru), ja gribi paspīdēt ar ja nu ne kā zelta, tad vismaz kā ogles gabaliņš. Muļķīgi ir būt apmierinātam ar dzīvi un tikpat muļķīgi ir būt ar to neapmierinātam, ja esi pa vidu, tad muļķīgi ir būt viduvējībai, un muļķīgi ir būt nihilistam. Ak, Pasaules Valdnieks, ar ko tagad var atšķirt vienkāršos cilvēkus, tas ir ikkatrā no tiem. Un bezgēdzīgi ir rakstīt šajā žurnālā, jop tā taču ir tikai rētu uzšķēršana, jo tā ir tikai emociju izpausme, jo tas taču netiks lasīts sarunai, bet tikai un vienkārši lasīts..ja tiks. Un vēl bezjādzīgāk ir rakstīt to, ko tikko esmu uzrakstījis, bet es esmu mazohistiski noskaņots sadists, kurš tagad jūs apkraus..ja varēs..ar liekām problēmām..un aizvāksies prom dziļajā pūlī, lai varētu plūst tik pa straumi un nedomāt par to, kas ir bijis, kas būs, jo tagadne arī ir tikpat laikietilpīga kā nākotne un pagātne. Priekš pārējiem es taču esmu un palieku tikai viens cilvēks, tikai statistikas vienība, tikai punkts galvu rindās, tikai tas, kas es īstenībā esmu priekš tiem, bet tādēļ jau arī ir jānovērtē katrs cilvēks kā vesela pasaule nevis pasaule kā cilvēku kopums, statistikas dats. Bet tā jau atkal ir tikai un vienīgi man pasaule, kurā es dzīvoju, kuru es redzu un man ir pilnīgi vienalga, ka kāds to jau ir teicis pirms manis, toties es pats esmu nonācis līdz šai domai un izprotu to, iespējams, arī vismaz nedaudz savādāk nekā tie tur...kas tur? Pārējās pasaules! Link 2 raksta|ir doma

[7. Jan 2004|12:57] nu jāierksta šodien kaut kkas unikāli stulbs. Jaukais eksāmenu laiks! Cik jauki gan var būt pasniedzēji, kā viņi palīdz rakstīt šos darbiņus. Nu vai tad es uzrakstītu kaut ko daudz maz sakarīgu, ja šīs būtnes nebūtu izgājušas laukā no auditorijas, nu vai tad kaut vai ko uzrakstītu, ja vakar nevbūtu pa logu nobrēcies "Haļava! Priļetaj!"... ups. mani jau dzen laukā... Link 1 raksta|ir doma

es tomēr esmu dzīvs [15. Dec 2003|18:01] Tas, ka es tik ilgi neesmu rakstiijis nebuut nenoziimee, ka manis vairs nav uz šīs pasaules un jums būtu jāpilda tas drausmīgais pienākums - meklēt un vilkt mani no kaut kāda sasaluša grāvja vai skribināt nost no asfalta pie kādas augstceltnes, vai meklēt puvušās gaļas smakas avotu pie jūsu logiem. Nē. Tas neesmu es. Tas laikam ir kaimiņu suns, kuru aivakar notrieca mašīna vai pagraba peles, kuras beidzot nav izturējušas salu, vai vienkārši jums ir sabojājies ledusskapis. Bet ES bīdu pasaules zinātni! Teorētiskās izvirtības smēķētavā līdz četriem no rīta dod jaukas sākotnes kārtejiem nojūdzieniem. Bet es taču arī mācos! Un tagad sēdēšu un rakstīšu jums par to, cik daudz man ir parādu, par to, ko man ir nodarījis pasniedzējs, neadekvāti novērtējot manu darbu.. nu nebaidieties, nemocīšu.Es vienkārši gribēju visiem novēlēt, lai Salavecis jums atnes jaukākās dāvanas - tas, ar kurām var tādiem veciem izvirtuļiem kārtīgi iekraut pa galvu, un tad gaidīt Ziemassvētku burvību - cik jauki izskatās sarkanais, baltais sniegs un melnā tumsa, tā ir pilnība! Ierosinu: uztaisiet kāds Salaveču nīdēju klubiņu, kurš varētu skaidrot nabaga bērneļiem, ka tādi izdzimteņi tomēr neeksistē. Vai tad neesat dzirdējuši par depresijām, kuras pārņem mazos cilvēciņus, kad tie uzzina par vecāku viltu. Melošana no pirmās dzimšanas dienas - nekaunība! Es noteikti ioesaistītos tādā klubā.. man vienkārši ir slinkums pašam kaut ko darīt. Toties es jūs "apgādāju ar noderīgām idejām"(laikam tā tagad ir jāsaka, kad dari pilnīgi bezjēdzīgu un nevajadzigu darbu.?) Link 23 raksta|ir doma

[21. Nov 2003|17:55] "Jūs, parastie cilvēciņi, esat tikai manas iedomas, jūs esat tiakai manās iedomās! Es esmu viss, kas jūs ietver, vienkāršā tauta! Bez manis nebūtu arī jūsu!" Tā runāja viens jauks Sarkangalvītes draugs, kurš bērnībā, spēlējoties ar domino kauliņiem tomēr iemanījās sagrauzt visus riekstus no kastaņkrāsas trauka ar neproporcionāli lielu osiņu. Vīņš nekad nebija redzējis, kā vārna ķeksē čipsu paku no dziļās miskastes, kā maijvabole lido piesieta pie diega, kā varde izskatās bez kājām un kā suņi lec pāri milzīgiem žogiem. Bet tomēr viņu sauca Armagedons, kas liecināja par vecāku pālieku lielo aizraušanos ar Holivudas filmu izpēti. Armagedons savos 4 gados tomēr bija jau pietiekami liels, lai pats varētu aizsniegt televizoru un apgāzt to tieši sev virsū. Vienīgo televizoru visā pilsētā. Pēc šī negadījuma Armagedons izpelnījās rokas nociršanu un izsūtīšanu uz citu pilsētu, kur viņš drīz vien jau sāka strādāt kādā tunelī. Puisītis vienkārši sēdēja, bet jocīgie cilvēki nez kāpēc svieda naudu blakus noliktajā cepurītē... Labākie dzīves gadi! Te viņš pirmo reizi ieraudzīja žurku ar divām astēm, kaķi bez astes un cilvēku bez dzīvības. Dzīve būtu arī turmāk tikpat jauka, ja vien kādā jaukā dienā (to nedrīkst pat nosaukt par jauku) nebūtu atnācis vecis, kuram patika vārtīties sniegā. Nevarēdams izturēt šo skatu, Armagedons apsēdās uz kāda parka soliņa un adatu sāka kasīt sev kājas pirkstus. Un tikai tagad viņš atklāja, ka nav dzīvnieks. Viņš bija gurķis, kas aug līdz ar citiem gurķiem, zied, aug, vairojas, aug un satrūd. Bet vecis bija kāposts, kurš varēja izbarot vēl daudzus, daudzus kāpurus.. Kā viņam gribējās kļūt par sēni, tad viņš būtu tik tārpains, cik tika tļautu kājiņa un cepurīte. Bet kāpuri vēlāk pārvērtīsies vabolītēs, radīs jaunus kāpurus un dzīvos mūžīgi, un mūžīgi dzīvos arī Armagedons. ..un viņš kļuva! Tikai ne par sēni, bet par pravieti, sevis pravieti, pat vēl vairāk, par Dievu zemes virsū, despotisku Dievu! "Dumjā tauta, klausieties mani! 'Nāks diena, kad man būs jūs jāiznīcina, tad dariet taču visu, lai celtu mani godā!' Man jūsu nav žēl, bet jums manis ir jābū žēl! Tikai es noteikšu, kā jūs iznīcināt.." Bet tad protams atlidoja septītais rūķītis un sāka laizīt 'Chupa Chups', kuru tas bija atradis pie kāda maza bērneļa vēl pirms vairākām dienām. Nez kāpēc garša šim veidojumam bija gaišpelēkā krāsā, bet smarža - violēta, tāda pati, kā kādreiz izsviestajai košļenei, kuru tas bija atņēmis no tēva vecākā brāļa. Septīto par rūķīti osauca kāds oranžās drēbēs ģērbies, glicerīnu sadēries bebrs, kurš redzēja, kā septītais mēģina izvilkt savu kāju no kurmja alas. Tas viņam atgādināja akmeņlauztuves; tik stiprs bija kurmis. Bet par septīto rūķi nosauca kurmis, kurš redzējā, kā šis veidojums jau septīto reizi mēģina izlidot cauri bebra aizsprostam. Lidot septītais ūķis iemācījās aviācijas institūtā, kur tam bija ļoti jauki pasniedzēji - visi lielām apaļām sejām un īsām kājā, dzeltenās biksēs un zilos uzvalkos. Bet Armagedons nobeidzās.... Link 9 raksta|ir doma

15 min [16. Nov 2003|20:30] Šodien es rakstīšu 15 minūtes bez pārtraukuma. Nez, kas no tā visa sanāks? Man to bija ieteikuši kādā lekcijā, redz, tas it kā izkopjot manas rakstītājprasmes. Nezinu, ko tas īsti varētu izkopt, bet ideja man iepatikās, un jūs varēsiet redzēt, cik maz gan es varu radīt šajā laikā, cik lēni es drukāju un kādi murgi no manis nāk laukā. Jo ir taču tādas lietas kā jaukas grāmatas, kurās viss vienmēr (nu gandrīz vienmēr) ir sakarīgi un skaidri, kur nevajag domāt par domu gaitu, lai izprastu, kāpēc brālis man traucē veikt šo nogurdinošo, atslābinošo un sasprindzinošo, paradoksāli vienkārši sarežģīto darbu. Lai tikai kaķi klusē zem loga citādi viņu nagi kalpos man par putnu atbaidītājiem pie loga, ūsas- par peļu atbaidītājiem pie jebkuras mazākās šķirbiņas grīdā, bet spalva būs man par materiālu kādām no siltajām segām… man ir tik auksti te būt vienam starp tik daudziem cilvēkiem, kuri mani nesaprot (banāli). Nu vai tad es neliekos muļķīgs? Baumo jau, ka es vienkārši esmu mazohists un tikai tādēļ pats izdomāju sev dažādākās problēmas, visu uztveru pārāk nopietni utt… Bet es gribu izbraukt kaut kur tālu prom, atrast kādu jauku betona sienu ar pēc iespējas skaistākiem zīmējumiem uz tā, un iegāzties tajā, lai no mašīnītes paliktu tikai jauka konservu kārbiņa, toties es kļūšu brīvs no šīs jauki riebīgi mīļī pretīgās pasaules. Viss ir salīdzinām, tādēļ nav vērts kādu pārliecināt par otrādo. Man tas ir jauks, tev riebīgs, un katram no mums ir taisnība un tas, cik ilgi es vēl turpināšu izvērsties savos murgojumos atkarīgs tikai no tā, cik daudz laika jau ir pagājis, ja nu vienīgi laiks vispār ir spējīgs kaut kur iet. Man taču būtu jāgatavojas kārtējam referātam, tas ir, tā nodošanai, bet es … kā parasti, nemeklējot vieglākos ceļus, padodos laika plūsmai, ja laiks vispār var plūst un tikpat vienkārši daru to, kas man pašam patīk. Cik daudz gan spēj sevi pagarināt 15 minūtes. Koeljo jaunais romāns saucas “11 minūtes”, cik žēl, ka neesmu vēl to izlasījis, varētu salīdzināt ar tagadējo mocību. Nu, es ceru, ka pirmajā reizē jūs mani piedosiet par daudzajām gramatiskajām kļūdām, atkārtošanos un nemitīgu muldēšanu par šo …metodi. Bezjēga, dzīvesprieks, atstarpe starp mani un tuvumā esošo koku, un krēsli pie jumta, kas lido uz mēnesi. Jauni kāpuri taču arī grib dzīvot, kaut arī apjēgas par darāmo tiem vēl nav. Tie vēl nav sapratuši, ka to dzīves mērķis šajā stadijā ir – izpostīt pēc iespējas vairāk kāpostu, pēc iespējas vairāk saēsties, pēc iespējas vairāk paaugties un tikai tad- iekūņotie. Nākošā stadija- lidojošais vulkāns, nākamā pietura- jaunais mēnessērdzīgais kaps. Bet es tikai srienu uz priekšu, lai tikai sasniegtu sienu, kurā atduršos, nevarēdams to pārvarēt…. Tā noteikti atnāks.. pati ESMU PABEIDZIS--- ---lūdzu novērtējiet---- Link 7 raksta|ir doma

[10. Nov 2003|18:17] Jāapsien šalle stingrāk! Tā, lai sejas āda varētu izmainīt krāsu, bet no deguna sākt tecēt aizdomīgas izcelsmes sarkanīgs šķidrums, kas plūstu pa gada virsmu, pārlītu tam pāri, veidojot mistiskus ornamentus uz paklāja, vēlāk būtu jāpaliek apakšā krūzīte ar koka osiņu un pelēku maliņu, lai tā piepildās, bet netek pāri.. netecēs arī, trauks pildīsies tiktāl, kamēr krūze izjuks sīkos gabalos, kuri papildinātu jau iegūto paklāja rakstu, un vēl varēs iekrāsoties arī sienas - muļķīgās zaļās tapetes! Jāapsien šalle stingrāk! Tā, lai pamazām varētu iegrimt miegainībā, kura nomainītos ar mazohistisko baudas sajūtu, bet vēlāk - sadistiskā šalles plucināšanā. Pamazām apkārtne kļūtu klusāka, mierīgāka, miglaināka, miglaināka, tumšāka..tumšāka.. un ...Kā kam.. Jāapsien šalle stingrāk! Tā, lai nabaga kaķītis nenosalst pagraba aukstumā, tā, lai viņš nevarētu savas nejēdzības pēc novilkt šo veidojumu, tā, lai kaķītis gulētu mierīgs, tā, lai kaķīša nebūtu, nebūtu auksti. Jāapsien šalle stingrāk! Un tad es došos ikdienas apgaitā pa pasuli... Link 2 raksta|ir doma

[8. Nov 2003|17:29] ( ... tālāk ... ) Link ir doma

[8. Nov 2003|14:58] [ Garastāvoklis: | noguris no bezdarbības ] 15:12, kaut kura gada un mēneša sestdiena, un tikai tagad es sākšu kaut ko rakstīt, ko darīšu ilgi un mēģināšu likties jums itkā gudrs ar bezjēdzīgām frāzēm, kuras man pašam jau sen ir apnikušas, kuras es jau sen uzskatu par naivām un "nodrāztām", bet tomēr runāšu, runāšu pats pret savi, tieši tā, kā es to vienmēr esmu darījis -runājis pretēji saviem uzkatiem! Es vienmēr esmu bijis, esmu un būšu viss, kas tikai ir uz pasaules, kas varēs parādīt manu pārlieku milzīgo iedomību, tā pārspēj visu, jo es taču īstenība nerunāju ne gudriem vārdiem, ne sakarīgiem teikumiem, bet vienalga es esmu un palieku viss, visums, kurš ir nolemts degradācijai un iznīcībai, jo nav nekā, kas varētu to iepaidot, es pats iepaidojos, ... nav neviena cilvēka, neviena priekšmeta, ir tikai tas, ko es esmu tā nosaucis, bet savā būtībā, tas ir tikai viens no maniem murgojumiem. --Manis arī nav?- tas ir kaut kāds vecis, kas jau sen klausās manās domās un brīnās, cik gan es varu būt muļķīgs.. --Un tu uzdrīkstējies iedomāties, ka esi? kaut gan.. taa tas ir .. manai uztverei bija vajadzība, lai tu to pajautātu, tā taču es iedomājos cilvēkus: ar jūtām un emocijām apveltīti, viņi iedomājas, ka ir kaut kas..bet tās taču arī ir tikai manas iedomas, tā nav būtība. --Bet tu taču nevari iedomāties, ka es kaut ko daru un tieši to arī darīšu..- viņš pēkšņi palēcās un tagad jau pilnā augumā stāvēja manā priekšā uz soliņa. To es tiešām nevarēju iedomāties,(šajā brīdī). --Tavās kustīās nebija nekā, ko nevarētu paredzēt, tu nekad nepārspēsi sevi tādu, kāds tu esi, lai varētu mani ietekmēt, es pats izvēlēšos, ietekmēties vai nē. Tu vienalga esi un paliec cilvēks, tāds, kādu es tevi redzu. --Un tu neesi cilvēks? --Protams, ka nē! Es esmu visu cilvēku ietverošais. Jūs taču īstenībā visi dzīvojat tikai manī, pateicoties man! Ja nebūtu manis, nebūtu arī jūs. --Bet varbūt ir otrādi? Katrs var sevi iedomāties šādā vietā, kādēļ tu esi izņēmums? --Tādēļ, ka es esmu īstais. --Kā tas pierādās? --Tikai es varu just un sajust. --Es arī protu un varu, un jūtu, un sajūtu. Man arī ir emocijas, es esmu varbūt pat varenāks nekā tu.. ? --Tu atkal neko nesaprati! Tu jūti tikai tādēļ, ka es saprotu, kā tev vajadzētu rīkoties, ja kaut kas notiek, vai arī es vienkārši saprotu, ka tu nevari nerīkoties atbilstošajā stāvoklī. --Nu tad mēs atkal nonākam pie tā, ka tu esi pilnīgi un galīgi viens un vientuļš. --bet tā arī ir..jūsu visu taču nav, es to tikai iedomājos, es materializēju savas domas un tad tās piepildās. Tas notiek neapzināti, tas varbūt pat jau sen ir noticis, vēl pirms manas dzimšanas. --Tad jau tu esi varen nelaimīgs, nav neviena, pie kā varētu aiziet tāpat vien, prunāties "par dzīvi". Un tā vien izskatās, ka tu pats sev esi iestāstījis šo drausmīgo domu tik dziļi, ka vairs pat gribot nevari no tās atkratīties. --Vienkārši šī patiesība ir tik šausmīga, ka tieši tā ar mani arī notiek, BET TĀ IR PATIESĪBA!!! --Mierīgāk..-tikai taga viņš nokāpa no soliņa un šoreiz apsēdās sniegā.- bet kāpēc sniegs ir auksts? --Un kādam tad viņam vajadzētu būt? Tā taču ir manu domu materializācija. un tad tu to itkā jūti, bet īstenībā to esmu izdomājis es! --Bet vientulība, tā tevi nenomāc?- viņš ievilka sniegā vienu apli, tad vēl vienu un tos abus savilka kopā.. --Bet es esmu tas, kas ietver abus šos apļus. Vīņi to nejūt, viņi ir manis radīti. --Bet kad tevis nebūs..? --Es vienmēr būšu, iespējams citā veidolā, bet būšu un aizvien noeikšu visu. --Bet kāpēc tad tu nenosaki tā, lai viss veidotos labvēlīgi tev? --Bet tas viss taču ir vienots, es varu darīt visu, es to visu jau esmu izdarījis, pagaidām es vēl nevaru atbrīvoties no paša radītās materializētās pasaules, bet vēlāk es to noteikti izdarīšu. --Tu vienalga paliksi vientuļš, tev taču nav līdzvērtīgu, ar ko varētu kontaktēties. --Es varu radīt jebko! --Bet ne sevi-otru, līdzvērtīgu. Tā tiešām ir degradācija, tu vientuļi mirsi nost pats savās iedomās. --Es Esmu MŪŽĪGS! Vecais ievieda man ar sniega piku sejā un sajutu pēkšņi akstuma pārņemto seju. Man sāpēja, bet es iegūlos sniegā un sāku salt. (turpinājums sekos...) Link ir doma

[4. Nov 2003|16:58] Я Jareth the Goblin King! Ооо, такого очаровательного злодея ещё поискать! Галантен с дамами, а какой взгляд, а голос!.. ;) В свободное от самолюбования время похищаете детей, превращая их в гоблинов. Своего добиваетесь любым путём, нечестная игра - Ваш конёк ;) Но к несчастью, в любви Вам не очень-то везёт - все порядочные принцессы выбирают хороших ребят, а Вы оказываетесь в пролёте... Какой Вы герой "Лабиринта"? Link 2 raksta|ir doma

[27. Okt 2003|19:40] Я Горлум!! Косите под лысого шизофреника? Даже мясо сырым едите? А зубы заточили? Кто Вы из героев Властелина Колец? Link ir doma

[27. Okt 2003|19:35] Я Шизофреник - хамелеон! Ваше любимое занятие - косить под нормального человека. Или у вас прекрасный актёрский талант или ещё большее раздвоение личности, чем у других шизофреников. Ваша разновидность шизофрении - ...? Link ir doma

..nu tagad visi raksta par sniegu. [27. Okt 2003|19:10] Es arī pakļaušor bara instinktam un uzrakstīšo šo to, ko es domāju par sniegu. Balts, pūkains, spīdīgs- tās visas ir laicīgas lietas. Mana attieksme ir: "nu pagaidi, tūlīt kļūs siltāk, tas snigs pārvērtīsies par slapjo draņķi un nebūs ne tik balts, jo to jau sen būs apķēzījuši mūsu mīļie sunīši un kaķīši, ne pūkains, jo tā jau būs kļuvusi par vienotu sniega masu ar dubļu piedevu, ne spīdīgs, jo ir ieturēti divi iepriekšminētie punkti... ..un tagad man kāds vēl teiks, ka tas mīļais jaukais sniedziņš rada prieku!!!! paskatieties uz nabaga bērnņiem, kuri ir izvārtījušies tajos sniega dubļos, tajos mājlopiņu mēslos, slapji, piloši un vēl lien apkampt to pašu jauko kaķīti, kura izkārnījumi ir uz mazuļa piedurknes.. Un lai tikāds pamēģina pateikt, ka tas ir izdevīgi!! Ja tu neesi Sala Vecis (paskaidroju: дядька с салом) tad tās mokošās sajūtas, ko izraisa pilošās drēbes, ir spējīgs izturēt tikai tas, kam jau vienalga (tātad: mironis).. Priecīgus visiem Ziemassvētkus.. ceru, ka garīgais uzlabojās...? Link 3 raksta|ir doma

navigation [ viewing | 40 entries back ] [ go | earlier/later ]