|
28. Apr 2004|14:05 |
Lūdzu, vai kādam nav kādu uzmundrinosu domu, kādu uzmundrinošu nodarbju, ko man ieteikt? Tukšam cilvēkam, kas pilnībā apzinās, ka neko no tā laikam tomēr neizmantos un svarīgākais ir bijis izgāzt savas izjūtas šeit, lai tās nekad un neviens nelasītu, jo teksts atkal būs tik garš, ka pacietības trūjks arī tiem, kam frien listē ir vairāki desmiti personu. Cilvēkam, kuru pavasaris iedvesmo, bet atkal un atkal garastāvoklis izmainās no cilvēces mīlestības un vispārējā pozitīvisma līdz pilnīgajai apātijai un iekšējai agresijai, kuru nez kāpēc nevar izpaust uz apkārtējiem. Cilvēkam, kurš nespēj samierināties ar domu, ka kāds varētu būt garā stiprāks un domās bagātāks par mani, kurš izmanto šo listi lai publiskotu savu depresiju. Bet vēlāk es atkal mocīšos savās neapmierinātajās jūtās, kurām nedrīkst tikt apmierinātām, tikai un vienīgi tādēļ, ka es katru apmierinātāju uzskatīšu par niecību vai nelieti, jo tam taču manā skatījumā tik un tā nebūs nekāda pamata. Es neprotu izmainīt savu dzīvi, es tiešām esmu aizspriedumains un aprobežots. Iespējams, tādēļ arī nav vērts ne komentēt ne izteikt jel ko, jo tas vienalga būs "par maz".
Vainīga ir kafija! To nelietību esmu ieņēmis kuņģī un tagad brīnos par mani pārņēmušo saspringumu, visu nīšanu un sevis nicināšanu.
Vai iespējams man tagad vajadzētu rakstīt par ideāliem, kuri ir ne tikvien sasniedzami, cik neeksistējoši pat manā apziņā. Es cenšos tos atrast, bet atradis, es izvēlos citu. Nelietīgās izdarības.
Bezjēdzība? Iespējams, bet kādēļ man ir jāpakļauj tai viss? Labāk būtu iestājies kādā sules bērnu sektā un kļūtu laimīgs, nemocītos ar neatrisināmām problēmā, bet katram jautājumam saņemtu skaidru un apmierinošu atbildi, iemācītos apgāzt jebkuru globāli pamatotu, bet ar sektas propagandējamo nesakrītošo argumentu un , un iespējams tā būtu laime, ja es tik tiešām izjustu, ka esmu šīs nelietes - saules - bērns.
Acis puspievērtas, jo pēdējā laikā gaismā tās slikti iespaido. Neesmu smēķējis zāli, bet tās vienalga ir sasarkušas. Man draud ar manis pamodināšanu, bet pasauli es vienalga redzu miglaini.
Un pēdējais jautājums, ja nu kāds tomēr gribētu man vismaz kaut ko pateikt. Kā sevi atjaunot? (he, atkal abstraktās frāzes, kuras tikpat abstrakti var apgāzt) |
|