|
3. Jun 2004|17:38 |
Ak, mani mīļie, jaukie pūkainie radījumi. Cik ļoti es jūs visus mīlu, cik ļoti ienīstu. Un tā nav tikai pabeigto darbu eiforija, nav arī sesijas priekšnojautas. Es vienkārši jūtos brīvs! Tikai nav ko ar to brīvību darīt. Izkauties un iegūt brīvību, ar kuru neviens neprot apieties, kuru neviens nepratīs novērtēt. Zinu, ka cilvēks ir tik brīvs, cik pats sevi neierobežo, bet arī no tā vieglāk nekļūst. Universālās laimes formulas ir tik vienkārša, ka neviens tās neprot izmantot. Tās rodas ārprāta lēkmēs, tās izriet alkohola vai citu vielu reibumā, tās atklājas nevienam neko nesakot neizpratnē.
Miegs visu atrisina, tikai diemžēl tas beidzas, un atkal ir jāmokās (vai jābauda) viss, kas notiek. Viss, kas itkā notiek. Nevaru pārbaudīt, bet ticību iznīcināt nav iespējams (un vai vajag?). Laikam jau var, tikai ne šodien, tikai ne rīt, ne parīt un ne aizparīt... aiz parīšanas manā kuņģī veidojas jaukas vielas, kuras uzšķēržot varētu stāstīt par maizes drausmīgo ietekmi uz cilvēka ķermeni.
Vai man vajadzētu brīdināt visus apkārtējos, uzvelkot krekliņu ar uzrakstu "PARANOID"? Nezinu vai es tāds esmu, bet man patiktu vērot cilvēku reakciju. Vai labāk vienkārši - "ŠIZIS"?
Daudzus jau tagad fascinēdažāda veida psihiskās novirzes. Par laimi lielākai daļai no tiem nekad nev gadījies tās izdzīvot. Un kaut tik nenāktos nekad! Nedomājiet, ka runāju kā .'gudrs un pieredzējis'. Esmu tikpat stulbs un nejēdzīgs, nepamatots un aprobežots ķēms kā lielākā daļa pagalma suņu.
Patika ierāpties gultā, ar mitro purnu apostīt gulošās būtnes matus, ieslēpties tajos, bet kādēļ tie ir tik īsi, ka ir jāmostās? |
|