Pirmā un vienīgā reize, kad man nācies sastapties ar šī vampa dvēseles fizisko iesprostu bija pēdējie prozas lasījumi Grīvas mēbelēs. Minētā persona no notikuma vietas aizbēga (Iespējams, viņa vienkārši steidzās uz autobusu, bet mans (no alkohola un pusaudziskas laimes par ilgi gaidīto sastapšanos) noreibušais prāts to iztulkoja kā absolūtu sabiedriskās dzīves (un šķiet pat cilvēka vispār) noliegumu). Cilvēks atnāk uz pasākumu, kurā viņš ir uzaicināts nolasīt pašsacerētu tekstu, viņš stāv zālē, gaida savu kārtu, ne ar vienu nesarunājoties, tad nolasa sarakstīto, bezkaislīgā, nepretenciozā (bet tik dīvainā) balsī (es smejos, bet laikam tikai tāpēc, lai pats sevi mierinātu), kad šis cilvēks ir pabeidzis lasīt tekstu, viņš no notikuma vietas aizbēg. Es nesaprotu šo cilvēku! Man ir bail no tā, ko es nesaprotu un es gribu zināt! Nezinu vai M.P apzināti strādā pie kaut kādas sevis mistifikācijas, bet tas tēls, kas iesēdies manā apziņā, ir tik klaustrofobisks un mizantropisks, ka nekādā ziņā nav saistāms ar to pasauli, kurā gadījies dzīvot man. Kāda saistība ar kino? M.P.  bija scenārija autore A.Krieva "Man patīk, ka meitene skumst" (ja nosaukums ir stulbs, tad tā angliskā versija "You're very sexy when you're sad" ir daudzkārt stulbāka) filmā M.P. varam apskatīt Ādama (Ievas) tērpā mīcoties ar Regn''aru Vaivaru. Tas arī viss.

P.S. Un vēl tas, ka nav fotogrāfiju. Tas ļautu desakralizēt.