Varēja būt arī tā

pienāca brīdis, kad sadūšojos atvērt piparkūku sainīti no gadskārtējās piparkūku sezonas - sakārojās beidzot. nav ne vainas, jāteic, taču varēja būt kraukšķīgākas.
varbūt laiks arī eglītei?

par šo http://klab.lv/users/biezpientaure/488141.html

Tas bija kādā `94. vai 95. gadā, kad bieži uzturējos Latvijas Radio ziņu tehniskās montāžas studijā, kur strādāja mana draudzene. Reiz studijā iedrāzās viens no korespondentiem-žurnālistiem, pazīstams arī ar vārdu Otto, tāds augstprātīgs un dikti labās domās par savu svarīgumu, misiju un nozīmīgumu un savu īpašo vērtību, vismaz salīdzinājumā ar tehniskajiem darbiniekiem. Tad nu viņš uzstāja, lai viņa materiālu sataisa ārpus rindas, viņam esot ekskluzīvs materiāls. Kamēr sižets tika gatavots, viņš sēdēja lepns un ārkārtīgi apmierināts, plātījās kā viņam esot vienreizēji paveicies - ar TV kolēģiem busiņā esot braukuši no kādas garlaicīgas prezidenta lauku turnejas atspoguļojuma brauciena pāri vanšu tiltam, bet tur izrādās kaut kāds remonts pilonam vai vantīm. Izkāpuši pafilmēt - moš tur kāds sižets var sanākt. Tajā brīdī kāds strādnieks veicot remontdarbus nokritis uz tilta. Iedomājieties, Otto teica, šitādu veiksmi, tieši trāpīties tādā brīdī! Nu un Otto uzreiz meties plosīt intervēt remontdarbu vadītāju - kā jūs to komentētu, kā jums tur ar darba drošību, kā jūs to pavēstīsiet bojā gājušā ģimenei?

Nu i suns tu, Otto, es viņam teicu. Otto pasmīnēja un teica: nē, esmu topa reportieris un tautai jāzina aktuālā patiesība, lai arī kāda tā nebūtu.
Es gribēju viņam sadot pa pašpārliecināto purnu. Tad ienāca ziņu redaktors un teica: laižam šito ziņu tūlīt gaisā.

( viena no labākajām recenzijām )

Šonedēļ Zviedrijā notika ne tikai pasaules čempionāts hokejā, bet arī joprojām turpinās Eiropas čempionāts orientēšanās sportā. Šodien medaļas dalīja garajā distancē. Kā jau skandināviem standarts - iespēja sekot mačiem tiešraidē ar GPS pēdošanu.

Taču uzreiz pēc mačiem arī tiek publicēta veikuma grafiska analīze par vinnējošajiem variantiem ceļa izvēlē starp kontrolpunktiem. Sākumā ir trases plānotāja teorētiski hipotētiskie varianti parādīti, pēc tam reālā līderu izvēle. Jāteic, dzīvē vinnē tie, kas izvēlas paši savus variantus.
Te ir vakardienas maču vidējās distances analīze: http://o-training.net/blog/2012/05/17/eoc-middle-final-gps-analysis/

Šodien kā jau pie garās distances piederas, apvidus kalnaināks, sarežģītāks, posmi garāki - tieši ceļa izvēle bija noteicošā sekmīgam rezultātam, nevis pliks spēks viennozīmīgā duršanā pa taisno. Analīze gan ar mazāku pievienoto vērtību nekā vakardienas distancei: http://o-training.net/blog/2012/05/18/eoc-long-final-gps-analysis/ .
Var redzēt latvju vīri taktiskā ziņā un lēmumu pieņemšanā ir vieni no labākajiem pasaulē. Iegāž viena kļūda visā trasē, neprecizitāte KP tuvumā, lai izkristu no pretenzijām uz medāli. Rādās, ka spēka un ātruma un izturības arī pietiek, lai būtu pasaules elitē. Mārtiņš Sirmais noskrēja kā 11ais, bet Edgars Bertuks palika 23ais. Inga Dambe sievām - 10ā. Atzīstami rezultāti, pat labi.

Sestdien sprinta finālos mūsējo nebūs. Nekas, varēs atpūsties pirms stafetes svētdien. Stafete būs arī tiešraidē: http://www.eoc2012.se/competitions/relay/

kā ciemos atnāk tēvs, tā uzreiz uzklūp traukam, kur gotiņkonfektes, lācīši-ķepainīši, trifeles, vāverītes un zefīrs. uzreiz sniedzas pēc halvas, arī marmelādi nošķin pa tīro. mana māte sūdzas, ka viņa pasūtījumi no veikala sastāv no halvas un saldējuma. prasoties, viņš kaunīgi taisnojas, vai tik nebūšot jāpārbaudās uz cukuru.

Tas viņam par to, ka mums bērnībā nekad nepirka saldumus. Ja nu vienīgi pa kādam smilšumīklas gredzenam ar riekstiem un glāzi tomātu sulas varēja izdīkt kopīgos gājienos. Kad viņa algas dienās mana māte sūtīja uz veikalu pēc kaut kā garšīga, tad viņš parasti atnesa vai nu siļķi, vai nu reņģes, vai nu stavridu. Tomēr dažreiz notika atrakcion ņevidannoj ščedrosķi, kā viņš tādos gadījumos teica, un lepni uz galda nobēra sauju stikleņu "starts" vai "bārbele". Par laimi viņam bija draugs Margonis, kurš trūcīgajos 80tajos strādāja Laimā par gruščiku, tas pa ceļam no darba uz savām mājām dažkārt ienāca pie mums ar pilnām kabatām šokolādes.

lieliski! man ir faforīts eiropas dziesmu čempionātā - nekas un neviens cits kā mūžam liriskais varonis eņģeļberts.
Briti tomēr cērt kauliņu, ar mirkļa izjūtu un situācijas nopietnības sajūtu tiem viss ir kārtībā - Love Will Set You Free (United Kingdom) 2012 Eurovision Song Contest

viens no maniem iecienītākajiem kāzu jeb mājas porno video Please release me
žēl, ka man nebija iespējas nobalsot toreiz. toties man vienmēr joprojām ir iespēja nolaist -

Nekad nebiju dzirdejis kaa lazdas plaukst. Taa, ar klusu zhuuzhonju, ar liegu sanonju.
Tieshi taa kaa shobriid

Mūzika: lazdas

tiem,kam trāpija

( zem kata bilde )

Tomasa Marnica garā filma par kajakeru braucienu pa Kitoju un Biluti Sajānos. ap 20 min: http://www.kayaksession.com/video589.php

Pa ceļam uz slēpošanas maratonu Tartumaa auto borta termometrs rādīja -28 Strenčos, -27 Valkā. Paziņoju, ja būs zem -20, tad uz mačos nepiedalīšos. Tomēr ap 10iem no rīta Otepē jau tīri ciešami -19. Starta brīdī jau pavisam komfortabli -17. Trasē nejutu ne vēsumu, ne karstumu, bija optimāli, elpoju mierīgi caur degunu un aukstu gaisu īpaši nesarijos. Tiesa, ātruma man nebija nekāda, slēpes neslīdēja, mocījos visus 31 km, cīnījos ar igauņu vecmāmuļām un sevi. Nolūzu pēdējā km, kad sāka vilkt muguru čokurā un galvā sāka skanēt "ušakovs, ušakovs, mugura, aknas, aknas, nieres, nieres, dialīze, dialīze, klīnika, klīnika, vācija, trīsdesmitviens tūkstotis eiro, ziedojumu konts, krievijas vēstniecība". Tikmēr igauņu vecmāmuļa pēdējos 300 metros mani noķēra par 50 metriem, apdzina kā stāvošu un finišēja 50 m pa priekšu. Finišā apbimbājos. Un secināju, ka spēks un izturība ir palicis pagātnē un paliks tikai leģendāros nostāstos.
Atceļā pie Strenčiem ceļa malā stāvēja šīgada alnēns. Bet neko, stāvēja mierīgi.

Vakarā vēlā atguvos, sēdos pie stūres, lai tiktu Ventspilī. Snigt sāka jau izbraucot no mājām. Pamazām sniegs pārgāja putenī. Līdz Pūrei varēju braukt uz 90, no Strazdes uz 80, no Talsu krusta uz 70. Tur sāka nākt pretī fūres no prāmja, grupās pa pieci seši, kopā ap 70. Bet ceļš jau aizsnidzis, neredz ne malas, ne vidu. Tad nu ātrums jau sasniedza 40. Nu tukšos taisnos posmos varēju uzriskēt uz 50. Brīžiem, kad sniedziņš palika rāmāks, tad iespiedu grīdā līdz pat 60.
Kad fūru kolonu laimīgi biju pārlaidis, līdz galam palikuši nieka 5km, jau prasījās atslābt no sprindzinājuma. Tomēr pie Platenes putenī, UZ šosejas stāvēja trīs briežu govis. Neko, mierīgi stāvēja. Un blenza kā virsū braucošais auto, kura vadītājs iežmiedzis bremžu pedāli grīdā pūlas apstādināt vai vismaz palēnināt tā gaitu. Lēnāk palika, bet nu nepārāk vērā ņemami, lai gan ABS tirkšķēja, riepu radzes tarkšķēja. Tomēr pēdējā brīdī briežmātītes pavācās nost no braucamās daļas, kamēr auto turpināja slīdēt pa slidotavu. Lieki teikt, atstarotāju viņām nebija, redzamība putenī bija kādas dažas braukšanas sekundes.
Tad jau arī pilsētas dzelzceļu mezglu ugunis klāt, debesis pēkšņi skaidras, termometra rādījums -/+0. Plaša temperatūras amplitūda 16 stundu laikā vienā mazā valstī Latvija. Nieka 28 grādi no Strenčiem līdz Ventspilij.

p.s. šovakar varētu iziet paslēpot.

Ēriks stundas laikā pielasījis trīslitreni ar dzintara gabaliņiem. Iepretī savām mājām, ar grābekli kašņājoties pa jūraszālēm, ko vēji krastā izpūtuši.

Ērika vecāko brāli jeb Garozu, kā vīri viņu aiz muguras dēvē, vakarnakt aizrāva uz slimnīcu, uz Ventspili. Palika slikti ar sirdi. Tas no negausības, vīri sprieda. Pa nakti jūrā vējš iegriezās no ziemeļrietumiem, ar brāzmām ap 17 m/s , tieši tā kā laikapstākļu prognozēs solīts. Taču Garoza neklausījās vīru runās un vakarā ielika tīklus. Kādus piecus, sešus. Pa nakti šim tapa skaidrs, ka tie visi aizies jūriņā. Un katrs tīkls maksā ap lati pieci seši.

Tēvam gan pietika prāta laikus pateikt pietiek. Vilinājums jau bija, pa dienu rāms dienvidvējš, tāda lašu straume. Taču tagad jūra piedzīta pilna kokiem no pārplūdušajām upēm, tīkls pilns ar zariem, baļķēniem un pat kadiķi ar visām saknēm. Kārtīgs malkas loms. Kailē nu tik laukā tos piņķeru piņķerus. Tomēr viena menca un spainis bušu lomā gan.

Svaiga cepta menca bija lieliska. Tikai butes šādā lietainā laikā grūti labi nožāvēt.

par to ka dvīņu torņu krišanu noorganizēja vietējie specdienesti, šaubu nav. tāpat skaidrs ka korporācijas slēpj nedilstošās auto riepas un neplīstošās sieviešu zeķubikses. tagad apstiprinājās baumas, ka tās bēbju pārtikas biezeņu konserviem pievieno atkarību izraisošas piedevas. jo kāpēc tad mums tikko neizdevās debitēt žanrā "burkānu-ķirbju-ābolu biezenis vistas stilbiņu buljonā, paša gatavots, no īstiem dārzeņiem un gaļas"?

Mūzika: Imandra Lake - vajun

Zvans no rīta sasniedz mani vēl gultā - runā mana māte: tēvam esot nelaime gadījusies. Ornamenta vārdiem,
"vakarāi bāliņš tēvs gāja
jūriņāi tīklu mest
ē-ē ē ē
tīklu mest".
Uz lašiem. Tikko beidzās liegums. No rīta agri velk laukā - neviena laša. Tikai viena maza menca un neliela vimbiņa. Kā arī butes. Daudz bušu, pills tīkls. Satinies striķī galīgi un pa grunti vien vilcies visu nakti. Sācis šķetināt laukā. Nu līdz riebumam. Kamēr pilla vanna. Kādi kīlõ pieēsmit. Mūža lielākais loms. Tagad nelaime - nezinot kur lai liek. Tādu kvantumu vienam apķidāt, nopepināt un noēst - tur vajag trīs dienas un pāris mēnešus, ja pa lieto pa kilo dienā.

Skaidrs, radiem jāsadodas rokās un jāpiesaista resursi. Ir pienākusi reize, kad vaļasprieks jāatprečo komerciāli. Jātaisa rūpals. Tik jāatrod tirgus un noiets produktam ar ierobežotu derīguma termiņu.
Šobrīd tiek izskatīta reāla iespēja pēdējai fāzei piesaistīt pilsētas lielāko ugunsdzēsēju un glābšanas dienesta vienību.
Bijām jau uz vietām pievest pārtiku, jo krājumi jau nebija paredzēti, raciona dažādošanai. Tīkls tagad ir izkailēts, sīkākās zivju vienības palaistas atpakaļ jūriņā, pirmās pāris restes jau ir nokūpinātas. Nu vēl trīs garās darba dienās ar esošajām ražošanas jaudām varētu arī nokūpināt pārējās. Redzēs, vai būs kur likt. Bet tā lai būtu arī vērts pūlēties šā nepievilcīgā darba.

saviesībās par gadījumiem runājot, viens teica, bija tāds gadījums: aptur ceļu policists man pazīstamu autovadītāju, kurš nesas pa pilsētu uz simtpieēsmit. nu tur parastā procedūra - labvakar, bērziņš, vadītāja apliecību, tehnisko, kur tā steidzamies. nu uz darbu steidzamies. ziniet, jūsu ātrums bija simtpieēsmit komats ciktur, zemu lidojam, autovadītāj, ar tādu ātrumu atļauts pārvietoties tikai lidmašīnām, ja esat lidotājs. - jūs aiz mēles neviens neraustīja - šoferīts tad izvelk no krūšu kabatas pilota apliecību. vīrs un vārds, vai varu braukt tālāk? vīrs un vārds, labi, brauciet, tikai uz zemes koplietošanas ceļiem gan ievērojiet atļauto braukšanas ātrumu.

jā, līdzīgu gadījumu zinu arī es, teica sava auto servisa saimniekmeistars, man te viens pazīstams kaimiņš ved savu sābu remontēt, tieši viņam tā esot gadījies. esot apturēts uz salu tilta, pie bijušās straumes, uz simtseptiņdesmit. policists saka: ak ar SAAB braucam? ar zviedru lidmašīnu ražotāju ražojumu? nu ja sābs ir miniatūra lidmašīna tikai bez spārniem, bet ja jums ir lidmašīnas vadīšanas tiesības, tad varat braukt tālāk. tad kaimiņš izvelk savu pilota apliecību. un veiksmīgi aizbrauc mājās.

Mūzika: Kapela Ze Wsi Warszawa

pirms gadiem piecpadsmit blanķis stāstīja jautru gadījumu par kādu igauni, kurš Tallinā krogā piemāvies galīgā vafelē, iznācis laukā, iesvempies taksī un licis, lai novedot uz mājām, Rīgas ielā. Nākamajā dienā esot atmodies kautkādā viesnīcā. Noskaidrojis, ka viesnīca saucoties "Latvija", un atrodoties Latvijā, Rīgā. Un par naktsmītni jau esot samaksāts. Estipoisis ķēris pie maka un konstatējis, ka pazuduši 450 dolāri. Prasījis administratoriem, kā viņš te gadījies, tie stāstījuši, ka no rīta gaismiņā kāds taksists esot ienesis viņu, noskaidrojis par numuriņa pieejamību un cenu, izvilcis guļošajam no kabatas maku, izņēmis 500 $, 150 samaksājis par viesnīcu, 300 paturējis sev par pārvadājumu un atlikumu atlicis makā, kabatā. Tad nu šis devies uz autoostu un kāpis autobusā uz Tallinu, beidzot patiešām uz savām mājām Rīgas ielā.

Stāsts interesants, gribi tici, gribi - nē, es gan neticēju. Kā iespējams pāri robežai dabūt līķi - kokmateriālubluķi? Un apšaubīju vai vispār Tallinā tāda Rīgas iela ir. Jā, Riia mnt ir, esmu redzējis, bet vai iela - šaubījos.

Atcerējos par šo gadījumu un sāku noticēt, kad pašam gadījās Berlīnē krogā izslēgties un atjēgties Kalnciema ielas rajonā autobusā Lidosta - Centrs. Biju pārliecinoši izvadīts cauri vairākām robežkontrolēm un reģistrācijām, jādomā ar uzticamu draugu palīdzību. ( fināls no malas: ) )

Taču tik un tā stāsts par Igauni man bija urbānā leģenda.

Taču pēdējās viesībās atkal dzirdēju šo stāstu, šoreiz no mana klasesbiedra. Viņš to igauni pazīstot personīgi, pats viņam šo atgadījumu stāstījis, esot vētrains un karstasinīgs tipiņš, mīlējis šķiesties ar naudu un vētraini uzdzīvot. Viņi reiz Tartu, Baltijas buršu dižkomerša gastroļu laikā klīduši pa Tērbatas vecpilsētu, te piebraukusi klāt kāda mašīna pavisam tuvu pie pulciņa sadzērušos korporeļu. TAS igaunis bravūrīgi uzkāpis uz svešā auto kapota. Pēkšņi no auto izlekuši džeki, ievilkuši igauni mašīnā un baigā ātrumā aizbraukuši. Mana klasesbiedra acu priekšā. Nākamajā dienā igaunis uzradies pavisam sagumzīts. Esot aizvests ārā no pilsētas, aptīrīts pa tīro un izmests grāvmalē.
Vēlāk kaut kad tam igaunim esot sanācis kašķis ar pilsētas municipalitāti, esot tiesājušies, igaunis vinnējis un dabūjis ugunsdzēsēju mašīnu. Lielo mersedesu, nu to unimogu. Ar visu takelāžu un šļūtenēm un sūkņiem darba kārtībā. Pašam nav bijusi vajadzība, tāpēc uzdāvinājis draugam uz kāzām. Arī tajās kāzās klasesbiedrs bijis, pats redzējis. Tādu ar rozā lentu apsietu un milzīgu banti pa virsu.
Nē, nu ka arī tajās kāzās bijis, tad jau nav pamata neticēt. Jo vairāk tāpēc, ka klasesbiedram vīns gar lūpām parasti netek, bet mutē iekšā.

( mans pirmais mobilais: )

nepaliec vienaldzīgs malā, nobalso!
http://marnics.blogspot.com/2011/10/short-film-of-year-awards-2011.html

- Es pēdējos gadus lasu tikai vienas tulkotājas tulkoto dažādu autoru daiļliteratūru.
- Nav tā, ka to izvēli, jeb pat ieciklēšanos nosaka personiska pazīšana?
- Šaubu nav, personiskām simpātijām un attieksmei ir nozīme. Taču vairākas grāmatas es izlasīju pirms mēs iepazināmies, jo to vienreizējo tikšanos pirms vairāk kā desmit gadiem nevar īsti skaitīt par pazīšanos, lai arī tagad pazīšanās ir dikti nosacīta. Un sākumā es pat īpaši nepievērsu uzmanību tulkojuma autoram. Tikai vēlāk es pamanīju, ka tās dažādās grāmatas par dažādiem laikiem un dažādos žanros ir tulkotas no vienas valodas un tulkotājs ir bijis tas pats. Tomēr galvenais ir tas, ka es jūtu tulkotāja patieso interesi par tēmu, laikmetu, es jūtu dziļas zināšanas. Ka nav virspusējs pārcēlums vai literāra interpretācija, ka ir konsekventa terminoloģijas ievērošana. Un arī paši grāmatu autori pārliecina ar fundamentālu orientēšanos tēmā. Man riebjas fentesī žanrs, bet man patīk ka autori restaurē mozaīkas, pārzinot kanonus un tradīciju, trūkstošos gabaliņus rada paši tā, ka nevar redzēt negludumus un izklupienus. Un tāda līmeņa autoriem klāt ķerties var tikai patiesi ieinteresēti un zinātkāri tulkotāji. Viņa tāda ir.
- Tu neierobežo sevi, nesašaurini savu literatūras pasauli?
- Nē, viņa spēj publicēt vairāk nekā es paspēju izlasīt.

Mūzika: School Of Seven Bells

- kāpēc?
- īsi vai gari?
- īsi.
- tāpēc.
- tad gari.
- tāpēc ka.

šodien Austrijas Tiroles Alpos notika pasaules čempis krāčūdens kajakošanā. Te stundu gara reportāža: http://freecaster.tv/kayak/1017012/adidas-sickline-2011

sunītis izrādās ir vāvere.
atrod zemē lazdu riekstus, pārkož kā riekstu, izloba kodoliņu un notiesā kā ogu.

Kā barbala vēlējusi, lūdzu:

Šarlis pamodās pusastoņos. Samīļojiens, buča, sasmaidīšanās, labrītiņi rītiņā, uci-uci, autiņbikses, barošana. Kā katru rītu. Šarlim puņķu mazāk vakar.
Pats jutos mazāk slims kā iepriekšējā dienā, tomēr joprojām nevesels. Ir skaidrs, ka sestdien uz airēšanas slaloma mačiem nebraukšu. Turpinu ķepur hepur sulfur ārstniecības kursu - jāatceras ik pa 15 min ieņemt zāles, tā 6x.

Brokastu biezpiens ar ķiplokiem un svaigi grieztu baziliku. Uzvārīju suņam suņa ēdiena savārījumu no svaigiem vistu kakliņiem, aizvakardienas kotletēm, putraimiem, auzām un maizes.

Paskatījos kādus traukus vajadzēs dzīvei v-pilī.
Pieņēmu kravu ar Šarlotes v-pils mēbelēm no ikea.
Ikeas krāvēji atstāja vārtus vaļā, ko nekavējoši suns arī izmantoja. Tomēr pēc pāris stundām bija atpakaļ. Ne tā kā nedēļas nogalē, kad tas pizģuks aizpisās uz četrām dienām.

Auklējos ar Šarli. Šarlim straujas uzvedības maiņas. Tagad vairs nepatīk nēsāšana ar vēderu uz rokas, tagad der tikai ar muguru pie nēsātāja vēdera, tā lai var visu redzēt kas notiek apkārt un tā interese par pasauli apkārt ir strauji pieaugusi.

Pagatavoju stroganova gulašu jeb gulaša stroganovu: apcep teļa un cūkgaļas gabaliņus nedaudz kalamatas eļļā, liek sust vidē, kur selerijas kāts, svaigas bazilika lapas, lozberlapa, apcepta paprika ar sīpoliem un mans berzto garšaugu maisījums no piparmētrām, dillēm, ķimenēm, timiāna, ingvera, kardamona, citronpipariem, raudenes.
Pa starpai ar pusaci sekoju līdzi eirobasketa pusfinālam starp spāņiem un maķedoniešiem.

Tad atkal auklēšanās - runāšanās, uzdziedāšana, grabuļu tirināšana. mācīju Šarlim garos patskaņus un turēt mantiņu. slaucīju kakas, mazgāju dibenu, mainīju autiņbikses, baroju no pudeles ar svaigu mātes pienu. Jauniete pasākusi šausmīgi tirināties, locīties un mētāties ēdot.

Ar bēbi padusē novārīju paku garo makaronu aizdaram pie gaļas - puikas pēc treniņa izsalkuši kā airētāji, viņu mamma arī un jaunā īrniece arī.
Atlūzu, pagulēju kādu pusstundu, modos, cēlos.
Ārstēšanos turpināju ar upeņu rīgas melno balzāmu 30grādnieku pie karpatu kalnu augļu-ogu tējas.

Mazais ilgi negribēja iet gulēt (jaunums), pieprasīja nēsāšanu, bet tā lai visu var redzēt.
Noskatījos eirobasketa otra pusfināla izskaņu ar frančiem un krieviem.
Pirms gulēšanas fiksi ieskatījos VL priekšvēlēšanu programmā (sūds).
Mazā tomēr kopumā izēda vairāk nekā caurmērā dienā pēdējās trīs nedēļās, ir atpakaļ tas patēriņš kā pirms mēneša - 710 gr. tīras mantas.

Naktsmiers.

nedaudz sapņa, mazliet iedvesmai, drusku harmonijai: http://vimeo.com/28379728
Tomass bur un kodē, lai aizmirstu, ka dzīvē viss ir savādāk. Labrīt!

Mūzika: sigur ros

tikko sākās fināli pasaules čempī vidējā distancē. tagad sāk sievas; vīri sāks pēc pusstundas.
te videotiešraide: http://live.woc2011.fr/data/uploads/videos/videost.html
te GPS sekošana kartē dāmām: http://gps2.tulospalvelu.fi/gps/20110819wocmiddleW/

ak dies, ku grūta distance! nekad nebiju redzējis, ka šitā pasaules elites meistari pilnībā bezcerīgi apmaldītos. visas pēc kārtas pagaidām..

pasaules čempis orientēšanās Francijas Savojas piealpos. Te šobrīd var sekot līdzi sievu finālam garajā distancē: http://gps6.tulospalvelu.fi/gps/20110817woclongW/
Laura Vīķe ar otro nr . šobrīd tuvojas 4. KP. Palmeri jau ir noķērusi par 3 min.

Izdevās uzcelties ar kajaku. Beidzot. Un 5x pēc kārtas. Patstāvīgi, bez palīdzības no malas un asistenta atbalsta.

Tas prasīja trīs gadus neregulāru un nesistemātisku mācību nodarbību -gan pa vakariem skatoties kādu no tūkstošiem mācību video, gan praktiskus mēģinājumus stāvošā un rāmā ūdenī. No malas tas izskatās elementāri. Taču pašam esot zem ūdens tur viss pēkšņi kļūst savādāk. Dodoties uz kārtējo vingrināšanos, man teorētiski ir viss pilnīgi skaidrs, kā ir jādara. Taču allaž kārtējais mēģinājums beidzas ar otstrelu un pielietas laivas nogādāšanu krastā, lai izlietu 200 litrus ūdens. Nu līdz riebumam. Tu sariktējies, iebrauc jūrā aiz otrā sēkļa, kur optimāls dziļums, tad desmit sekunžu neveiksmīgas pēršanās ar galvu apakš kajaka, tad atkal jābrien krastā un atkal jāizlejas un jāriktējas. Tas ir kā nodarboties ar kalnu slēpošanu bez pacēlāja - minūte nobrauciena prieka un stunda kārpīšanās augšā kalnā. Ja ir klāt prasmīgs asistents, tad tas var palīdzēt uzcelties pēc neveiksmes, lai nav katru reizi jākāpj laukā no laivas zem ūdens, bet kur tu tādu katru reizi dabūsi?

Vakar bija bezcerīga diena nodarbībai - ūdens temperatūra 11 grādi. Jūra vienkārši stindzinoša. Skaidrs, ka ilgi pērties nav iespējams. Tādos apstākļos - vai nu ir, vai nu nav. Kad jau četras reizes biju bridis krastā, nodomāju, viss, pēdējo reizi mēģināšu un tad uz mājām. Palaidos dreifā selgā, novietoju airi gar kajaka ūdenslīniju, nopozicionēju lāpstiņas stāvokli, ievilku gaisu, noliecos ūdenī, apvēlos, zem ūdens drusku pagaidīju, paskatījos, kur airis, kur gaisma, kur mana galva, tad īriens, asa gurnu kustība, atspiediens un hop , negaidīti biju atpakaļ uz ķīļa, augšā. Sākumā nesapratu, kas noticis. Ieelpoju. Atjēdzos un sapratu, ka esmu to paveicis. Izdarījis. Juhūūū, es kliedzu, jēē, jēēēē. Izrādījās tas notika ļoti viegli, bez īpašas piepūles, it kā pats no sevis. Tūlīt mēģināju vēlreiz un atkal biju augšā. Un vēlreiz un atkal augšā. Un tā vēl pāris reizes. Tad iedomājos, ka vajadzētu pamēģināt piecelties no otras puses, atspiežoties ar otru roku. Protams, neizdevās. Nācās stumties uz krastu. Tad devos atpakaļ jūrā, lai nostiprinātu jau iegūto sakodienu. Taču to sajūtu, to knifu biju jau pazaudējis. Vairs neizdevās. Pāris reizes vēl otstreļījos un tad metu mieru.

Domāju, ka eskimosu skrūvi tā arī neesmu iemācījies. Vienkārši man pāris reizes izdevās uzcelties. Tagad zinu, ka tas vispār ir iespējams arī man. Tagad tikai vēl jāmācās.

Mūzika: Rosa Zaragoza - La danza del alma

London's burning! London's burning!

London's burning! ( London's burning! )

Mūzika: the clash - london`s burning

fesķiks bija normāls. sākumā viss bija normāli, bet pēc tam sākās pasākuma ne tik labā daļa. lai gan tas pieder pie lietas un tās dabas

Mūzika: David Sylvian - Orpheus

čiera stacijas dzelsceļa mezgla apkārtne ir akurāt tāda pati kā pirms trīsdesmit. tie sliežu montāžas platformu vagoni iepretī manam benģikam bija jau veci tolaik. tāpat tie abi konsolsteķu celtņi pie daiļrades. kad tur uzrāpās, pavērās plašs skats uz privātmāju dārziņiem. un manis sistos logu stiklus tai blakus rūpnīcas ceham tā arī joprojām neviens nav iestiklojis atpakaļ.

Mūzika: Lamb - Gorecki (Global Communication Mix)