No tiesas skaisti. Teju vai dūmu smarža acīs iecirtās.



Kamēr tēvs ar brāļiem vienoti devās sargāt Rīgu- viņi izvēlējās Telekomu, sievieši palika lauku mājās pie čerkstoša radioaparāta Rossija, klausoties pārraides -"Viļņā jau šauj". Atceros, ka mēs visas trīs adījām zeķes, kuras vēlāk saucām par "barikāžu zeķēm." Adījām klusumā un domās iegrimušas. Virtuvē.

Kādā brīdī neizturējām būšanu nost no savējiem un notikumu pulsa, ar autobusu devāmies uz Rīgu. Un, lai kā arī apsmaidītos tagad, lasot par ikgadējiem Barikāžu Piemiņas ugunskuriem, tomēr- tā Doma laukuma, Vecrīgas sajūta tobrīd, nenoliedzami, bij'gauži nepastarpināti spēcīga, tīra, cīņai romantizēta un īsta. Ar pavisam konkrētu Ļauno un pavisam vienkāršotu plānu, kā tam stāvēt pretī. Mirklis, lai arī dalīts tūkstošļaužu daļās, tomēr vienots.