brīnumu nakts murgs
“Izslēdz taču to austrumnieku mūziku, man mugurkauls deg!” sauca tēvs, puspamodies pielecis sēdus no miega gultā ziemsvētku naktī. Māmiņa apjukusi stīva paskatījās uz viņu tieši tā pat kā tēvs skatījās uz Tedi reiz viņu vedot mašīnā uz Rīgu, kad tikpat negaidot Tedis pēkšņi nobalējis un licis bremzēt, jo uz ceļa stāvot uzbrukt gribošs vīrs ar atvēzētu cirvi. Tas toreiz bijis gaišā dienas laikā uz V-pils šosejas. Tēvs ellīgi pārbijies, jo Tedis galīgi pārbijies ieķēries tēvam elkonī, mašīnai krietnā ātrumā traucoties. Tādos brīžos grūti saprast, kurš ir tas, kas tajā brīdī netver laukumu; kuram paklausīt – saprātam vai blakusesošajam. Tēvs toreiz neklausīja. Māmiņa gan šoreiz, drošs paliek nedrošs, apklusināja Gasparjanu ar visu viņa duduku.
No rīta tēvs stāstīja, ka viņam mugurkaula vietā esot bijis sveķains priedes zars, kas esot dedzis sprakšķošām sarkanām liesmām un tas esot bijis šausmīgi. Brr.. Bet tiklīdz mūzika apklususi, tā ugunsgrēks aprimis.
Nevarēju saprast – uzjautrināties vai šausmināties. Tāpēc iedzēru Bacardi.