Jauna dzīvība
Aš asaras saskrēja acīs, vērojot kā "mazais brālis" pirmoreiz paņēmis rokās savu pirms dažām stundām klajā nākušo pirmdzimto, nolūkojās tā sejiņā. Viņa skatiens apmēram pauda: "Es nojaušu, ka tas ir brīnumains dārgums, bet nav ne jausmas, ko ar to iesākt. Es zinu, ka tas ir kaut kas svarīgs un dārgs, bet es nezinu vai to (jau) mīlu. Es saprotu, ka tai radībai ir diezgan tiešs sakars ar mani, tapēc esmu līdzatbildīgs, bet es nezinu, ko nozīmē atbildība. Man jābūt stipram, es tāds spēcīgs arī esmu, bet man bail nodarīt pāri. Esmu aizkustināts un maiguma pilns, bet no manis jūs neizspiedīsiet nevienu mīļu vārdu, vai `uci-uci` tipa izpausmes. Es nezinu, vai man ir jābыt pateicīgam kaut kam vai kādam. Es nesaprotu vai esmu atvieglots tagad: vai priecāties, ka gaidīšana beigusies, vai priecāties, ka tagad tikai viss pa īstam sākas. Esmu pārliecināts, ka tagad, kad esmu tētis, esmu arī īsts vīrs un nevienam pat prātā neienāks uzskatīt mani par bērnišķīgu."