A & O vienmēr


Devītā epizode
Ainārs un Olga staigā pa mežu. Viņi turas viens no otra pa gabaliņu, tādēļ spiesti runāt skaļi. Viņiem kājās ir krāsaini gumijas zābaki, bet rokās groziņi un nazīši. Olgai ap galvu apsiets raibs lakatiņš – lai ērces nesalien matos. Ainārs un Olga sēņo. Pa mežu skrien cilvēki raibos sporta tērpos. Rokās viņi tur kartes. Izskatās, ka viņi kaut ko meklē.
- Ja tu zinātu kā man patīk laiks, kad katru dienu līst lietus!
- Tas droši vien tāpēc, ka tev garšo sēņu picas, mērces un zupas.
- Nē, dienas ir tumšākas, tāpēc šķiet, ka tās ir īsākas. Tāds laiks dara mani skumji sentimentālu un saldi grūtsirdīgu.
- Dīvaini, ka tu esi izlīdis no migas. Tādiem melanholiskajiem kaifotājiem īstā vieta ir pie loga siltā istabā vērojot slapjo, pelēko pasauli un rakstot salkanus dzejoļus.
- Man vienkārši šī vasara jau sen bija noriebusies. Beidzies mokošais atvaļinājumu laiks – sākusies pelnītā atpūta.
- Es gan sakožu zobus un gribu pastiept vasaru. Mani jūsmināja vasara pilsētā. Ziemassvētku eglīti es noteikti aizdegšu kādā no tukšajām vecrīgas vasaras kafejnīcām.
Dagnis zāģē koku. Galvā viņam ir oranža ķivere, bet rokās “Husqvarna 254”. Ainārs un Olga sēņojot ir pārkāpuši drošības noteikumus – 50 m zonu no koku gāšanas vietas. Kāda eksportzāģbaļķu priede krīt virsū Aināram. Pret Dagni viņš ir ar muguru, tādēļ tik bezrūpīgs. Garām skrienošs orientierists nedaudz pastumj Aināru un priede neķer to.
- Šis ir pirmais rudens, kad nepriecājos par āboliem. Kamēr āboli krīt no zariem, tie iemanto sevī grēku. Tāpēc no ābolu vīna dzeršanas sāp galva.