A & O mūžam


Ceturtā epizode
Ainārs un Olga vēro kuģus. Tie stāv Mīlgrāvja dokos. Dokeri tekalē, metina, rosās, kaļ, kniedē, dauza kuģu skārdu. Aināram ir eļļains kombinezons un rokā liela stellatslēga, bet Olga ir koķeti uzcirtusies.
- Kāpēc tie ir tik nožēlojami?
- Lazaretē jau nekad nav tik spožas krāsas kā spēļu zālē.
- Tie izskatās kā vaļi, kas metušies Floridas smiltīs.
- Lidmašīnu kapsētā noskaņa ir skumjāka. Tur nestaigā delfīni. Arī agaves nezied.
- Toties šeit plaukst aukstums. Tas dzimst kuģu vēderos un no šejienes sākas ziema. Te ir ziemas pols.
- Un tie, kuri te labo, krāso, staigā, berž un rīko ir pingvīni.
- Ak, viņi ir tikai kaijas. Ja dzelmē sabērtu zeltu, tad viņi ķērktu, knābtu, nirtu un grābtu.
- Kaijas jūrā izskatās pēc ledus gabaliņiem pavasarī.
- Ledū spožojas pavasara saule un apžilbina lidmašīnu pilotus.
- Tad lidmašīnas krīt jūrā.
- Tur, kur vakara promenādēs iziet delfīni.

Piektā epizode
Ainārs un Olga ir baznīcā. Tā ir gandrīz tukša. Viņi lēni pastaigājas gar solu rindām.
- Man ir apnicis, ka nekas nenotiek. Mana dzīve atgādina baznīcu. Tā ir tukša un auksta. Gadsimtiem veci, nemainīgi, it kā svēti rituāli – tie ir mani rīti, manas dienas un mani vakari. “приходит утро, ... подтверждает старый тезис, что сегодня тот же день, что был вчера”. Tā ir pelēka pasaule, pelēka pilsēta, pelēki ļautiņi.
- Tu runā, it kā būtu pirmdiena.
- Man visas dienas ir pirmdienas. Es ienīstu rītus, jo jādara darbi un pienākumi. Es ienīstu pēcpusdienas, jo nav ko darīt atlikušo dienas daļu. Ar šausmām gaidu piektdienu – priekšā trīs bezdarbības dienas. Un šie nepanesamie svētdienas vakari – kuriem seko piecas vienādas dienas!
- Jā, nekas nenotiek. “nekas nenotiek” ir maģiska formula ar aptuvenu nozīmi “viss rit, viss plūst, viss mainās”.
- Viss rit, viss aizplūst, gadi skrien kā stirnas, jūras nosirmo, matos iemetas sarma, blaugznas un citas sēnītes, kādēļ tie izkrīt. Cilvēki flegmatiski vēro pelēko plūsmu, tik mežonīgi piedzeras laika pieturpunktos – dzimšanas dienu svinībās un globālajā vispasaules sēru dienā, masu upuru piemiņas dienā – 31. decembrī. Jaungada gaidīšana – tās ir dzīres bezjēdzībai. Mēs uzsaucam tostus par godu tukšam aizvadītam laikam un dzeram par tikpat nevajadzīgu, lieku nākošo gadu.
- Bet tu iemācies priecāties par bezjēdzīgi pavadītu laiku! Mēģini izmantot katru brīi, lai nedarītu neko. Tu ar nepatiku konstatēsi, ka dienas no tevis bēg. Saki sev: “ō, tagad tikko 15 minūtes es darīju neko”. Ķer šo “neko” un šī “jēga” pastāvēs neatkarīgi no tavas apziņas un domām par to.
Baznīcā ienāk pulks jaunu cilvēku tautas tērpos. It kā tautas deju ansamblis, it kā folkloras kopa. Tie sarindojas zem kanceles un viņu sejās ir aplam nopietna izteiksme. Paveca diriģente viņu priekšā svinīgi un līgani plāta rokas. Koris izpilda nerātnās dainas pašas diriģentes apdarē. Tas ir tikai mēģinājums, koncerts būs vakarā. Ainārs un Olga iet laukā no baznīcas. Viņi nevar sarunāties – dziedāšana par skaļu. Tāpēc viņi tup uz kāpnēm.
- Un vispār. Katra diena ir savādāka. Šī pilsēta nav pelēka un ikdienišķa. To krāso mietpilsoņi, pilsoņi un citādi domājošie. Pilsētu krāso izsmēķēto cigarešu dūmi. Līst alus, jaucas kokteiļi – vienā ritmā ar lietus lāsēm, saules stariem un jaunu sieviešu nesteidzīgiem soļiem.
Dziedātāju pulks ir beidzis mēģināt – viņiem neskan. Tie kliegdami bļaudami metas laukā no dievnama: “Ādamam bij septiņ dēl! Nē, div par daudz, trīs par maz! Labāk tūdaliņ tāgadiņ!” tomēr vienojas par “kas dārzā?”. Turpat arī rotaļnieki izveido apli. Kā tas gadījies, kā ne, Ainārs un Olga ir nokļuvuši apļa viducī. Un viņi ložņā arī, kad visi dzied.