Ainārs un Olga
Laiski dzīvojoties pa Miķeļiem, gara laika mākts vai pēkšņa entuziasma vadīts, uzkāpu uz bēniņiem, putekļus paostīt. Tur starp veciem krāmiem un žurnāliem atradu zilu tinti aprakstītas nodzeltējušas papīra lapas, kārtīgi kopā saspraustas. Manu uzmanību piesaistīja pedantiskā lappušu numerācija un steidzīgais rokraksts. Un beigu datējums: ’93. gada novembris.
Pēc literārās formas noprotams, ka tas ir scenārijs vai tā fragmentāri uzmetumi, darba materiāli kinofilmai. Nav zināms, vai šī filma ir uzņemta, vai vismaz uzfilmētas proves, masu skati, dialogi. Visticamāk jau, ka nē. Mēslainē šīs lapiņas acīmredzot nogūlušās autora paškritiskās pieejas dēļ.
Ielasījos. Lai gan teksts panaivs, stilistiski uz žanriski nekonsekvents, tomēr šis rakstījums mani aizkustināja. Droši vien dažu līdzīgu domu dēļ.. Tādēļ, lai autors piedod, atļaušos to publicēt, saglabājot oriģinālo formu, stilu un izteiksmi. Vienīgi atļāvos sakārtot šo 10 atsevišķo, nesaistīto tēlojumu secību pēc savas izpratnes un loģikas.
Ja kāds no lasītājiem atpazīst līdzību ar reālām personām vai notikumiem, lūdzu dot ziņu, lai varētu rekonstruēt tā laika zīmes un apstākļus, kādos tapis šis rakstījums.



Pirmā epizode
Ainārs un Olga pastaigājas pa rudenīgo Āgenskalnu. Aināra rokās liels pušķis krāsainu kļavu lapu. Viņš tās paceļ no zemes.
- Cik pulkstenis?
- Bet kāpēc tev tas jāzin?
- Nu, pasaki!
- Neteikšu
- Izbeidz ķircināties! Lūk, kur aizlido dzērves! Man nez kāpēc šķiet, ka viņas vienmēr tā.
Tikmēr Ainārs vāc krāšņākās kļavu lapas. To jau ir tik daudz, pāri lielajai kaudzei pie krūtīm viņš neko gandrīz neredz.
Ainārs un Olga rāpjas botāniskā dārza triangulācijas tornī. Kļavu lapas viņi bērs gājējiem uz galvas.
- Rudens – tas esmu es!

Otrā epizode
Ainārs un Olga botāniskā dārza oranžērijā sēž uz baseina malas. Ainārs ar maizes drupačām baro zivis. Olga lasa eksotiem un introducentiem piestiprinātās info plāksnītes.
- Asinssarkanais grimonis. Cornus Sanguinea. Pusložņājošs krūms. Lancetiskas lapas. Sastopams vidēji auglīgos, mitros mežos. Areāls: Z-Amerika, Eirāzijas Z daļa. Ko tas nozīmē “lancetiskas”? Izcelsmei rada, vai? Tāpat kā franciskas vai latviskas? Vai lancetiskas lapas analoģiski “Asīzes Francisks”, jeb tāpat saprotams kā “Ceilonas tēja”? Varbūt to saprast tāpat kā “jasmīnu ziedlapas” vai spradzeņu kauslapas? Vai tā nevarētu būt līdzība ar kādu ēterisku lapu īpašību: lancetiskas – aromātiskas?
- Manuprāt, šis apzīmētājs, šis epitets norāda uz botāniķu slimīgo iztēli vai pārspīlētu fantāziju. Vēl viens pierādījums tam, kā lirika ienāk pragmatiskā sfērā – monolītajā zinātnē. Šķiet, kāds “Linnejs” – klasifikators kārtējo reizi atlaidis baigo sirreālismu. Domāju, dabaszinātnieks būs vēlējies plašai publikai – cilvēcei lieku reizi nodemonstrēt savas lieliskās novērotāja spējas, vēršot uzmanību asociāciju rotaļām ar formu. Viņš gribēja smalki pateikt: Lapu forma ir līdzīga lancetei.
- Lancetei. Man tas nekādas asociācijas gan neizraisa.
- Izklausās pēc langusta vai pincetes.
- Gribu salīdzināt visas trīs lietas. Iesim uz Dabas muzeju vai Medicīnas vēstures muzeju?
Kamēr Ainārs un Olga sarunājas, pienāk bioloģijas studenti botāniskā dārza darbinieces – zinātniskās līdzstrādnieces vadībā. Gide rāda to, par ko viņa stāstījusi savās lekcijās. Zēni neklausās. Viņi ir ieraudzījuši zivtiņas baseinā. Kāds cenšas iemest zivīm ar sīknaudas gabaliem. Tūdaļ to mēģina izdarīt gandrīz visi. Labākie studenti vienlaicīgi arī mēģina uzmanīgi klausīties lekcijā. Studentos vairs nav ne vēsts no miegainas apātijas – tie ir atdzīvojušies. Lūk, kāds jau lūkojas pēc akmentiņiem, nepacietīgākie grib tos izlauzt no baseina mūrīša, citi atraduši dēļu galus cenšas zivtiņām iesist. Kādu sevišķi aizrautīgu studenti, kura sniedzas pēc tālākām zivtiņām, zēni maigi, vēloties tai palīdzēt, iegrūž baseinā. Tāpēc viņi skaļi zviedz. Ainārs vairs nedrupina baltmaizi zivtiņām.
- Šajos muzejos smird pēc formalīna. Tā ir naftalīnā konservēta pagātne. Pagātne ir iesprostota vitrīnās līdzīgi kā aklā zarna ar spirtu pildītā mēģenē.
- Kāpēc vispār tādi muzeji vajadzīgi?
- Muzejs – tā ir tautas svētvieta. Esi ievērojusi, muzeju telpās un gaiteņos valda vēl godbijīgāks klusums kā kapos? Cilvēki muzejos sazinās ar zīmēm, rausta viens otru ar rokām, raida zīmīgus skatienus, tikai paši nekaunīgākie atļaujas klusi čukstēt. Šie čuksti rada vēl lielāku pagātnes nepanesamo slogu uz ekskursantu pleciem.
- Kapos cilvēki sarunājas pusbalsīs. Kad viņi iznāk no kapiem, tiem gribas skriet, lēkt, mesties baudu skurbumā. Tomēr, pēc kāda laika tie atkal sajūt it kā pienākumu tur iegriezties. Ar īpašu fascinējumu ir apdvesti mazie, senie lauku kapi – tiem grūti paiet garām. Šķiet kāds sauc: “ienāc, uzkavējies jel mirkli..”
- Ar muzejiem ir tāpat. Tikai no muzejiem cilvēki baidās diktāk kā no kapiem. No pagātnes cilvēki baidās vairāk kā no nākotnes. Cilvēki nenožēlo pagātni, bet atgriezt to nevēlas. Viņi grib iekonservēt mirkli, salikt pieliekamajā uz plaukta kā marinētu gurķu burciņas, pielīmēt cedelītes “Fesķivaļnije. Agrie. 1991.g.” Lai stāv. Dažreiz, kad sanāk ciemiņi, var pavērt pieliekamā durvis vispārējai apskatei uz mazu brīdi, bet nekad cilvēkiem nav ienācis prātā atvērt kādu no konserviem.
- Šķiet, tas ir visstingrākais “tabu”, ko cilvēki vēl nekad nav uzdrošinājušies pārkāpt.
- Tāpēc visbrīnumainākā un nepieciešamākā pasaka visiem šķiet par Aladinu. Viņš bija vienīgais, kuram atpakaļ slodzījumā izdevās dabūt brīvē palaistu mirkli. Visgraujošākais spēks pasaulē ir atbrīvotām atmiņām. Atmiņu un pagātnes vieta ir zem stikla.
- Spoguļi arī ir no stikla.