Ciemos pie pašiem
Grūta dzīve? Tik piepildīta, tik aktīva, tik aizņemta, tik svarīga, tik rosīga..? Ar ko, ja drīkst zināt? Ak, visu laiku jādomā, ko tad īsti dzīvē gribās, ko vajadzētu sasniegt, kā iegūt kāroto, kā sasniegt mērķus nešķirojot tos no iegribām un kaprīzēm? Ko? Labāk nelauzi galvu, ko nobučot, bet uzdanco! Tur, uz Mazās Kalna ielas, vecajā siena tirgū. Tai skvēriņā, caurgājējiem pa kājām. Ne jau tiem garlaikotajiem pilsētas ārvalstu viesiem, kuri no jūgenda maršruta ne soli nesper, par eksotisku aborigēnu izklaidi, ne pašvaldības kultūras ierēdņiem budžeta norakstījumu atskaites dēļ. Uzdziedi tiem maskačkas nabagiem, kas pa graustu logiem uz sanākušiem ērmiem ziņkārīgi raugās. Saspēlē ar viņu nošmulētajiem bērniem, kuri Notikuma dēļ no smilšaina pagalma iznākuši. Uzsmaidi tam čigānpuikam, kurš acis nenovērš no subwūfera, gaidīdams, kamēr tu uz mirkli novērsīsies. Paņem zem elkoņa to grīļīgo cigarešu streļītāju, kura reiz bijusi sieviete. Atjoko tam bārdainajam vīram ar tukšo pudeļu maisu. Sasit plaukstas ar to glīto meiču, kurai topiņa lencīte nošļukusi ņurcoties ar pagalma lielajiem džekiem. Lec par prieku tam bariņam bravūrīgu sēnalu spļāvēju čaļu, kurus vēlā vakarā tur negribētu sastapt. Aplīgo to jauno māmiņu ar lielo vēderu pie ratiņiem. Dziedi skaļi un no sirds. Un tu redzēsi – tā ir tava pasaule, tava pilsēta, tava vieta. Tas nekas, ka viņi nesaprot, ko tu dziedi. Viņi novērtē, ka tu esi pie Viņiem. Viņiem ir tas vajadzīgs. Un tu to redzēsi un sajutīsi bērnu aizrautībā un azartā, tīņu uzspēlētā skaļuma pieklusumā, nejaušo garāmgājēju apstājumā, nostaļģijas pensionāru acīs. Jūs būsiet vienā ballītē.