Mani vienmēr interesējuši trijstūri. Kā modelis, kas ir visam pamatā, kas visu izskaidro un uzskatāmi attēlo. Droši vien tāpēc, ka tiem savā vienkāršībā ir visstabilākā un pilnīgākā forma. Trijstūris kā slēgta sistēma, kuras visi punkti savstarpēji un viens ar otru saistīti. Ar minimālu saišu un savienojumu skaitu, kas nodrošina šai konstrukcijai īpašu drošumu, samazina risku, ka tā ietekmējama no ārpasaules, tomēr ļauj ērti to pielāgot jebkam. Grozi trijstūri kā gribi – tas vienmēr balstīsies uz stabila pamata, bet virsotne būs vērsta pret augsto, nesasniedzamo.

Tas varēja sākties bērnudārzā, kad bakstījām pirkstus pie deguna deklamējot skaitāmpantiņu “Man cepure trīs stūriem, trīs stūriem cepure..” Turpat izpratni par elementu attiecībām un attiecību modeļiem attīstīja lomu spēle ar skriešanu un spiegšanu “Div’ par maz, trīs par daudz”. –Tā guvu pirmo pieredzi un attiecīgus secinājumus par kvantitātes vs. kvalitātes iedabu.
 
Skolā man ar tiem trijstūriem tā īsti negāja – učene uzkasījās ar saviem augstumiem un bisektrisēm. Es nespēju tiem redzēt cauri. Es nejutu neko vairāk par līnijām savienotiem p-tiem, kuri neatrodas uz vienas taisnes. Starp tāfeles plakano virsmu un mani bija attālums, kas tiecās uz bezgalību. Manas uzmanības fokusā parasti bija viens punktveida objekts, kuram sekot pa līklīnijas trajektoriju. Visa darbība plaknē – dālijas klasesbiedrenei, pie kuras pēc stundām gājām modelēt katešu attiecības, šķinu kaimiņmājas dobītēs. Gāja karsti – jo platākā leņķī, jo vairāk grādu.
 
Vēlāk inženierģeometrijas praktikumi man atvēra jaunu pasauli. Figūras ieguva telpiskas dimensijas. Un frontālā dimetrija parādīja tālākas perspektīvas formu burvīgumu. Skaldņu šķēlumu projicēšanā bija kaut kas tikpat maģisks kā laimes liešana vecā gada vakarā. Es iemācījos redzēt cauri daudzskaldņiem. Tobrīd man bija pilnīgi skaidrs kāda forma bankaibaltija vai siauseklītis.
Uz trijstūriem balstījās visas inženierstudijas. Un jebkuru uzdevumu par spēkiem, kas izmaina sistēmu varēja izrēķināt ar Pitagora teorēmas palīdzību, romantiskas vēstules kaimiņfakultāšu studentēm rakstīju trijos eksemplāros – vienu atstāju sev, bet atlikušās sūtīju dažādiem adresātiem (dubults neplīst). Drošības pēc tikšanās vietu un laiku, tomēr, modificēju. Visbiežāk tādēļ sanāca kursēt starp trijām vietām.
 
Mani urda sveša trijstūru pieredze, to studijas kā novērotājam no malas. Droši vien, lai atpazītu līdzības. Manā interešu lokā ir divu veidu trijstūri: ar vīrieti un sievietēm, kā arī ar sievieti un vīriešiem. Tie pirmie man pašam patīk labāk. Nevarētu teikt, tajos justos ērtāk, bet tie ir labāki kā mazākais ļaunums. Kaut gan ne tik interesanti. Tur ir maz smalku nianšu. Ne velti esmu dikti kustināts no šiem mākslas attēlojumiem:
 Viņš, Viņa un Francis ;
 Mans nabaga Marats ;
 Jules et Jim

Es labi varu iejusties to varoņu ādās. Vislabāk tā traģiskā lūzera vietā. Tas tā labi atbilst manai neuzņēmīgi gļēvās personības būtībai. Tas skābums ir ar saldenu piegaršu