Juras laikmeta parks
Kauns atzīties, bet jaunākais no mūziciņas, ko esmu apzināti ieguvis un klausos ir pēdējie no Cure, SonicYouth, un PJHarvey. Un atzīstu par labu esam. Vel gribu jauno IanBrown. Pašam skēri, ka gandrīz pietiek ar jaunu to pašu veco. Kas tā par tendenci?
Arī no Arsenāla, neapšaubāmi, izvēle krita uz kultūrvēsturisku apskatu par Britpopa laikmetu. Nu, kāpēc? Ko es vēl par to nezinu? Es taču to pats pieredzēju, pat aizrāvies biju iekšā sabakalčā. Kāpēc mani neinteresē jauni formas un satura meklējumi kinomategrāfā un mūzikā un vispār mākslā? Kapēc man pietiek ar daudzreiz sildītu zupu? Varbūt meklēju iespēju pielikt tam treknu punktu? Tā teikt: atēsties, kamēr pāri lūpai nāk..
Šovasar pabiju alternatīvu jauniešu lokā, kuri līdz rīta gaismai runājās, spriedelēja, pīpēja, sapņoja, dzēra, noliedza un kaismīgi aizrāvās, klausoties vecus Grebenščikovus, Doors, Cojus, L.Cohen. Nu tieši tāpat, kā MĒS pirms 10-12 gadiem. Uzturoties citas paaudzes tusiņā, sajutos ļoti labi, bet mazliet dīvaini. Viņiem tagad ir tikpat, cik MUMS toreiz. Bet tikpat kā nekas nav mainījies. Komfortēju, bet vienalga skērī. Patīkami, ka tās idejas, kuras sen jau mira, tomēr dzīvo. Par kloniem priecāties, vai baidīties?