Visu cieņu manam fizikas pasniedzējam doc. Zanderam, kurš lekcijas parasti sāka ar vārdiem: “Neesmu sastapis studentu, kurš apgalvotu - “Es pārāk daudz zinu.” vai arī “Man ir pārāk laba atmiņa.""

Tomēr ir vēl dažas lietas pasaulē, kas nekad cilvēkam nevar būt par daudz: drošība un veselība. Bet bieži dzirdētais apgalvojums, ka veselība ir dārgākais, kas cilvēkam ir, diemžēl atbilst patiesībai. Galvenokārt dārdzības dēļ. Prasības pret medicīniskās aprūpes pakalpojumu kvalitāti un servisa līmeni vienmēr ir augušas straujāk nekā gatavība par to maksāt. Ir sasniegts tas punkts, kad lai uzlabotu kvalitāti, nepieciešamais ieguldījums vairs nav lineāri proporcionāls, bet gan pieaug eksponentfunkcijas veidā..

Ko darīt? Veselības aprūpes un medicīnisko pakalpojumu finansēšanas un nodrošināšanas koncepcijas ir vairāk nekā ideoloģiju un ideju, bet lielākā daļa ir vienisprātis – risinājums: apdrošināšana. Tam piekrīt gan sociķi, gan liberāļi. Diskusijas ir tikai par minimuma pakešu apjomiem.
Kas ir medicīna? Šobrīd domas dalās: sociāls sabiedrisks pakalpojums vai komercpakalpojums?
Apdrošinātāji (visneētiskākās biznesa nozares darboņi) jau sen ir iemācījušies un atstrādājuši shēmas, kā grozīt naudiņas un atstāt sev krietnu mārdžas slānīti izmantojot vienu no cilvēku pamatvajadzībām – justies droši, vienlaicīgi potējot bailes.
Tad, lūk, risinājums visiem sociālo pakalpojumu atbildīgajiem – kopējiet apdrošināšanas biznesu! Visi – izglītības, valsts pārvaldes, aizsardzības, labklājības un kultūras sfērās strādājošie! Vajag ieviest Obligāto Pakalpojumu Lietošanas Apdrošināšanu. Visās sfērās. Papildus esošajiem nodokļiem, protams. Kaut līdzīgu Obl.Tr-ta līdz.Īpašn.Civilties.Atb.Apdroš.Polisei. Un prēmiju aprēķini veselībā varētu būt pēc tikpat sarežģītas shēmas kā BTA OCTA – kategorijās sadalītas riska grupas, atkarībā no potenciālā slimīguma. Un slimības vēsture - līdzīgi kā soda punktu uzskaites sistēma par CSN. Tāpēc, lai identificētu ļaunprātīgos slimotājus, kuru ārstēšanas izdevumi tikai sadārdzina pārējiem “normālajiem” polises cenu. Tikko piedzimušam jāpiemēro augstākā riska kategorija, jo nav iepriekšēju datu par viņa slimību vēsturi, nevar veikt pieņēmumus, balstoties uz individuālo vēsturi. Saprotams, ka līdzšinējo dzimtbūšanas sistēmas praksi ar teritoriālajiem ģimenes ārstiem jāsaglabā. Ja iedzīvotājs saslimst prom no mājām un savas ārsta teritorijas, tad polise nav spēkā, jāmaksā pēc n-kārtīgā tarifa.