atcerējos gaisotni pirms mačiem bērnībā: visiem bija tas pats smēru komplekts, bet katram sava znaja, ko smērēt pēdā, ko galos. Visi vienā telpā centīgi gatavo slēpes - tāda aromāta koncentrācija.. No turienes arī dzīvesziņa - "mačs tīri individuāls". Tik ar laiku atnāca atziņa, ka nav nekā labāka par sveci parasto. Galvenais bija pareizi pēdu nomērīt, lai slēpojot nesit (neslīd) atpakaļ.
Iespējams, ka mana vēlme uzslēpot nav tik daudz kā vēlme pēc fiziskām aktivitātēm svaigā gaisā, bet gan mēģinājums restaurēt tieši tās bērnības sajūtas. Sākot ar slēpju gatavošanu, tad sniega sajūtu.