No naktssargu būšanām
Esi mīļota, mana Veļasmazgātāja!
Kā tev iet, ko dari? Nekādu ziņu no tevis.. Tik vien, kā tavs siltums mūsu palagos man par tevi ik rītu runā, vēl kūpoši brokastu kafijas biezumi krūzē, mitrs dvielis un zobupastas aromāts vannas istabā.. Tev ir jaunas smaržas? Tā rūgtenā ambra vietā ap spoguli nu jau kādu brītiņu virmo tāds jaunuvīgs saldums. Vai tik nebūsi aizrāvusies, pat iemīlējusies? Šorīt istabvidū bija nomestas kurpes, tādas jaunas, smalkas un elegantas. Droši vien jau vakarā vēlu bija, būsi bijusi vēlu pārradusies.. Iztēlojos tevi dejojam – klik klak kurpītem pa parketu klaudzinām, ar aso papēdīti partnerim reizumis uzminam, paklūpam, ar saviem veļas balinātāja saēstiem pirkstiem viņa žaketē ieķeramies, atvainojoties uzsmaidot.. Redzu tevi pa dienu ap veļas dēli līkņājam, pa brīžam atrisušo matu cirtu atglaužam, izretis kādu klientu skaistu kleitu palūkojam, kā piestāvētu, mirkli pasapņojot, tad atpakaļ pie baļļas.. Jūtu tevi nogurušu un visa apnikušu. Ticu, ka esi sataustāma.
Ja tu zinātu, cik naktis ir īsas! Cik īss tas brīdis man te - tālu prom, sargājot tavu mieru! Jo ātrāk paskrien laiks, jo ātrāk man gribas mājās. Ātrāk pie tevis. Gribu saīsināt to laika sprīdi starp tavu iziešanu un manu pārrašanos. Kaut arī mūsu brīdis ir tieši tas starp šo izmīšanos – kamēr tu jau, bet es vēl. Mēs esam kaut kur tepat.
Uzkavējies un es steigšos