Praktiskā ētika


Projām jāiet, ceļš par kājām
Es nevaru vairs šeit būt

-Uz cikiem man tevi gaidīt?
-Būšu tad, kad būšu. Grūti pateikt. Es nezinu, kad atbrīvošos. Tas nav atkarīgs no manis.
-Bet tu ieplāno. Noliec laika limitu un pieturies pie tā. Un dari visiem zināmu to jau pašā sākumā. Lai respektē, ka tavs laiks pieder vienīgi tev un esi tas, kas velta to kam un kuram citam. Cieni sevi, tad arī citi tevi cienīs. Tad nevienam neienāks prātā aizkavēt tevi, uzskatot tevi ar visu tavu laiku par savu īpašumu.

Kumeliņis apseglotis
Gaida savu jājējiņ’

-Klau, man autiņam kaut kas klab. Paskatīsies?
-Tā ir tava spēļmantiņa, tev arī par to jārūpējas. Gribi vizināties – proties arī kamaniņas vilkt.
-Neuzskatu, ka man būtu par to jāsāp galvai. Tas nav mans lauciņš, un nav nemaz jāmēģina tajā ielauzties. Viss, kas man jāzina par auto – kur jāievieto aizdedzes atslēga.Un kā ieslēgt / atslēgt signalizāciju. Viss.
-Domāju, ka par skādi nenāktu apzināties, ko nozīmē ekspluatācija. Tad ir cita attieksme pret mantu. Tad arī rodas apjausma, cik patiesībā tas prieciņš maksā – laiku, naudu, nervus, darbu.
-Mani tiešām tas neinteresē. Man vienkārši vajag, lai viss būtu kārtībā. Es pat negribu zināt, kur un kā degviela jālej. Un nav jādomā, ka varētu arī kaut kur palikt pusceļā ellēratā.
-Ja vari to atļauties – lūdzu. Bet zināšana būtu vajadzīga, lai vismaz servisā neapjātu.
-Arī ar servisvečiem man nav jārunā. Man vienalga, vai taisi tu vai dzen uz servisu.

Ko tas manim labu dara
Dulunbēris kumeliņš?

-Kāds man no tevis labums? No tevis taču tikpat kā nav nekādas jēgas!
-Zini, man arī pēdējā laikā pa brīžam ienāk prātā līdzīga doma – ko gan es tādu vērtīgu gūstu no tevis? Bet tad man radās atskārsme: tas ir nepareizs jautājums, nepareiza nostādne. Tu taču zini kā JFK teica: “Neprasi, ko tev tā Valsts dod, bet jautā sev – ko es varu dot valstij” Un tāpat man katru mīļu brīdi sev jāprasa: Ko es varu dot tev? Pat ja bilance nav samērojama. Jo nekorekti ir ābolus ar kilogramiem summēt.

Apēd manas tīrās auzas
Rausta stangā iemauktiņ’

-Ciest nevaru, ja atstāj netīrus traukus pēc ēšanas.
-It īpaši, ja tā bijusi putra.
-Un vēl ūdenī vārīta! Tā tik nežēlīgi piekalst, ka ne atmērcēt vēlāk.
-Kā var ēst tikai ūdenī gatavotu putru? Vēē!
-Tieši piens un sviests ir tie, kas piedod tai smaržu un garšu. Un tādu maigu mīkstumu. Mmm!
-Bet no tūlītējas trauku mazgāšanas tik un tā neizvairīties..

Rausta stangā iemauktiņus
Mētā jaunu līgaviņ’

Mētā jaunu līgaviņu
No kalniņa lejiņā

-upss, atvaino, nepamanīju šito bedri. Amortiņi arī nav pirmā svaiguma.
-nekas, nekas traks jau nebija.
-nu nav jau vairs tālu, tikai vēl pāris kilometri. Vēl tik cauri tam mežam. Kas to varēja zināt, ka būs tik sūdīgs ceļš?
-nē, nē, ir pat jautri. Gandrīz kā atrakciju parkā uz karuseļiem. Bet varbūt tomēr stūrē drusku uzmanīgāk..
-ko tev ārsti sacīja, kad tad gaidāms?
-vispār bija jau jābūt šonedēļ, vēlākais nākamnedēļ. Puisītis. Sonogrāfijā varēja labi redzēt.

Iemauktiņus jaunus pirkšu
Kur jemš jaunu līgaviņ’?

-derēja tā kā pa kādam dzidrajam paņemt, ne? Kā nekā TīDžīeFs šovakar.
-derēja gan pa sotakam, kā minimums. Nu tad 6os ailovejūsā?
-ko tad tur, tur jau tikai mazgadīgas tīnes!
-tev ir citi piedāvājumi? Tikai nesaki, ka uz spalvāmpagaisu!
-kāpēc ne? Tur vismaz normāli zaķenieki pulcējas. Tās sīkās man riebj – ar tām ne normāli parunāt var, tās tikai ‘hihihi’, ‘hahaha’. Tur vismaz ir jau normālas, nobriedušas sievietes. Tādas, kuras zina, ko pašas vēlas. Izveidojušās. Tādām ir kur pieķert arī.
-nu, nu.. Baigais pieķērājs!
-Nē, nu kaut vai paskatīties uz viņām. Tur visas tādas labi koptas. Vismaz ir kur aci piesiet.

Tirgū pirkšu iemauktiņus
Ciemā jemšu līgaviņ’
(c) Suitu sievas (pierakstīts Alsungas apkārtnē)