Atsaldējums
It kā visi priekšnoteikumi "splašnajai romanķikai": pareizais cilvēks, laiks un vieta, bet nezkāpēc nekustina tas viss vairs. Viss it kā kā nākas: zvaigznes krīt, naksnīgā upē atmirdz pilsētas ugunis, silts vējiņš plivinās, atkalredzēšanās prieks, vīns puto, tuvs sāns cieši, tik daudz ko teikt un klausīties, par rītdienu var atļauties nedomāt, sajūta ka 'mums pieder viss laiks pasaulē', atvadīšanās no pacietīgiem bārmeņiem, nesteigšanās uz pēdējo tramvaju, sandaļu plakšķi uz tukšiem trotuāriem, draudzīgu asprātību pingpondziņš, svarīgu atziņu apmaiņa un ļaušanās plūsmai.

Bet sajūta neatstāj, ka kaut kas nav pa īstam. Brīžam piezogas maza garlaicībiņa, bet citas vakara / nakts pavadīšanas alternatīvas ir mazāk saistošas. Parādās emociju kodolziemas simptomi. Varbūt traucē neticība, ka tas notiek ar mani? It kā uz notiekošo raudzītos no malas, kā filmu. Un tam galvenajam varonim uz pieres rakstīts 'nelaimīgs', bet uz muguras uzraksts 'nav pašapziņas'. Un pārējās darbojošās personas kā pret tādu arī izturas - uzmanīgi, saprotoši, bet bez īpaša entuziasma, jo tas kļūst apgrūtinoši. Un viņš ir tik ļoti apņemts pats ar sevi, ka nemana, ka ceļabiedrenes smaidu pamazām nomaina vilšanās, vieglums paliek par smagumu, neveiklās pauzes kļūst garākas un pie jaunas sarunas tēmas izvēles intensīvi jāpiedomā. Kad nu viņš beidzot to pamana, uzraksts uz pieres pārtop par 'gribu uz mājām', bet uz muguras par 'gribu lai man būtu mājas'. Nozēlojami, droši vien nodomā viņa, tad pēc klusuma brīža saka "klāt esam, te arī es dzīvoju" un ar izpalīdzīguma pieskaņu balsī, kas jau visu ir izlēmusi, pieklājiības pēc pajautā "tu taču gribi apskatīt manu dzīvokli? Ienāksi uz tēju?"

No kurienes šī vienaldzība? Agrāk tāds nebiju. Varbūt 'pareizais cilvēks' nav tas pats kas 'īstais cilvēks'?