Uuhhh... Kaut ko tādu, izrādās, iespējams redzēt ne tikai datorgrafikas prišinājumu piebāztās katastrofu lielfilmās, vai tropu piekrastē, bet arī šai zemē, šais mērenā klimata platuma grādos. Un tā, ka žoklis atkāries, pats pārkoksnējies un iemietējis - ne pirkstiņa pakustināt, ne balsi izdvest. Tik apstulbinošs tas dabas brīnums, tik krāšņs un baisms reizē, ka ne sprukt, ne palikt. Tik stāvēt uz stāvkrasta un nolūkot kā pa jūru tuvojas šņācošs un melns stabs - ar saknēm viļņos, bet ar galu tur, kur jābūt debesīm. Tas snaikstīdamies un locīdamies nāca virsū, uz krastu no jūras; tad pamazām mainīja virzienu un devās pa jūru gar krastu, iesūkdams sevī tonnām ūdens. Un melnums debesīs kļuva arvien lielāks un draudošāks. Krastā spēcīgais vējš pēkšņi norima pavisam, lietus gāziens pārgāja, spīdēja spoža saule, pat viļņi mazinājās, tik tajā vietā, kur virpuļa snuķis pieskārās ūdens virsmai, trakoja haoss. Upasi, gadīties viesuļa ceļā - neatrastu ni laivu, ni irkli vairs, i pats par baltu putu gabalu taptu. Un nekas vairs nebūtu tavā varā.. Tik nāves enģelis varētu nākt acis aizdarīt ciet.. Klātesošie ļaudis metās pakaļ savām kamerām, lai iemūžinātu šo skatu, nedomājot, ka stihija varētu pagriezties uz šiem. Elza vēl noskrēja pie jūras, lai piezvanītu, lai citi dzirdētu to neatkārtojamo skaņu.. Sabijos ne pa jokam: aiznesīs tač tevi, dullā, pa gaisu, ja tas nāks šurpu! Un kur lai tādās reizēs patveras?

Iedomājos - kaut kur uz cietzemes nogāzīs zivju lietus - mazas butītes, krabīši un vēzīši.. Nez nav nekas ziņās dzirdēts par to?