Zvēri nāk
Nakšņojam te viena tāda jestra kompānija Kolkas liedagā smiltiņās, tāpat vien svaigā gaisā. Kad nu pēc pusnakts beidzot iekārtojušies, sagūlušies rindiņā - puiši gar malām, meičas pa vidu, čalas aprimušas, zvaigznes aplūkotas, visi pie miera, man pēc brīža nemiers k-kāds uznāk: jāpalūko, vai viss pie vietas. Drusku piepaslejos, a tur ... lapsa ... puisim otrā galā ausi sūkā! Šis neko - droši vien erotisko sapņo. Pārsteigts sāku klaigāt; visi uzlec, satraucas, a lapsa tā vēsi patek drusku nostāk, aiz kritalas patveras. Tomēr no turienes šī nevar lāga redzēt, par ko tāds strēms - izlien laukā, pavērtēt situāciju. Tad rāmi ienirst tumsiņā. A mums tā neomulīgi - kazi, nebūs ar trakumsērgu? Tramīgs pārlaižu skatu redzamības zonai - vai tā slepus mums neuzglūn. -Kā tad! Tur nu šī tup, uz kraujas, tepat tieši virs mūsu galvām. Paliek mums, aš, dikti neomulīgi - vai nu bērnībā Džeks Londons nav lasīts.. Padzenam lapsu, bet sirdsmiers vējā - tādā pilnvērtīgā miegā tā īsti neviens vairs neiegūla.
Bet satiksme pa nakti Kolkas pludmalē kā pa Brīvības ielu - džipi, volgas; ar piekabēm; bez meitenēm - pielūko tik, ka nenobrauc pa pjaņiem.