Vispār es zināju ka Didzīts ir izstājies, bet nezināju apstākļus, iemeslus. Manu motivāciju turpināt tas neietekmēja. Kad apmaldies, tad ir psiholoģiska bedre ar visu bedres domu gammu - nu kā dzīvē: nekam nav jēgas, es nekam nederu, dzīve ir purvs un jātne bez gala un malas un nav idejas kur doties lai tiktu laukā un pat ja tiktu laukā visi citi ir jau neaizsniedzamā gabalā un kāpēc es te vispār esmu un kāpēc man vispār to vajadzēja.
Bet man iemācija: kļūdās visi, taču uzvar tas, kurš spēj savākties pēc kļūdas. Un pat ja kļūdies, tad varbūt nebūsi šodien pirmais, taču savācoties nebūsi atpalicis un tas ir svarīgi seriālu mačos kur kopvērtējums - stratēģiski ilgtermiņā.

Tagad man tā cīņa ir par cīnītāja mentalitātes apliecināšanu. Prieks ir par spēju kontrolēt savas emocijas un impulsus mērķtiecīgi - paveikt uzdevumu iespējami efektīvākajā veidā ar tiem asetiem, kas tavā rīcībā. Tā ir cīņa ar sevi tagad. Vecais es biju ātrs, veikls, izturīgs un kognitīvi formā. Tagad tā cīņa ir pret ķep-ļep kārdinājumiem un haltūriņām un domāšanas veidu, ka paveiksies tāpat no paša neatkarīgu iemeslu dēļ. Un šādi apvidi tās prāta haltūriņas nepiedod - ja tas pavediens izlaists no uzmanības, tad piesieties prasa lielu pieredzi un meistarību. Tāpēc mani absolūti neinteresē magnēti - tas ir kā simto reizi apairēt lucavsalu. Magnētiem man tagad ir cits konteksts saistošs - nodot pieredzi ķasim.

Vispār jau tā orientēšanās ir cieti algoritmitska un visu laiku jādarbina čeklists. Un neko neko nekad nekad nedrīkst skipot vai šortkatot - feils garantēts. Orientēsanās ir priekš pedantiem un nūģiem.