man tikai nesen izdevās atbrīvoties no viena niķa, kas bija radies pārmērīgas ticības (burta) precizitātei dēļ.
pinjiņs ir visai racionāla un precīza mandarīnu transliterācijas sistēma, taču dažās zilbēs hvz kādā (ķipa, vietas taupīšanai) nolūkā daži patskaņi (es teiktu, tie svarīgākie) tiek izlaisti. šo bieži nepiemin vispār vai piemin garāmejot, kā nebūtisku gļuciņu.

tā, piemēram, līdz nesenam laikam es shui (un, neslēpšu, arī visus hui, ko pazīstu) izrunāju aplam.
vārdā féng shuǐ [風水/风水] pirmā daļa ir vējš, otrā – ūdens. ja ar vēju [fə́ŋ] es vēl ar dievu uz pusēm tieku galā, jautājoši kāpjošajā otrajā tonī, tad ar ūdeni ir sūdīgāk. es maucu, kā rakstīts – it kā šuj ar aizcietējumu (trešajā, krītoši-kāpjošajā, ķīniešiem iečērkstas balssaites – līdzīgi kā spiežot kaciņu, diafragmas un vēdera muskuļu sasprindzinājums aizstarojas līdz pat balsenei). a diktōrs tikmēr saka kaut ko daudz līdzīgāku šuvējam. man vienīgais izskaidrojums bija, ka diktōrs moška no pāķiem un runā, kā tēvsmāmiņa iemācīja. līdz vispēdīgi vienā bībelītē pamanīju sarkaniem burtiem uzsvērtas šīs atkāpes no precizitātes:
• ka shui, hui un visi pārējie -ui rīmējas ar wei un ūdens tādējādi tiešām ir [š^wě^j] – no aprites izņemts nukleārais e, kas ik reizi, lasot piņjinā, tur jāpiedomā
• ka miu, niu un pārējie -iu rīmējas ar you [jo^w]. kālabad es vārdu 9 mocīju kā jiu [ģiu], kamēr vajadzētu ģjou – izņemts nukleārais ō.