Upesgrīvas iela
Klāvs Elsbergs tomēr tomēr bija daudz ko piefantazējis un estetizējis, kad viņš pieļāvumā iztēlojās sava rajona dzērāju varbūtējo mākslinieka dvēseli, iespējams, apslēpto ģenialitāti, bet Šubrovskis tālāk talantīgi šo ideju dramatizēja pilnībā.
https://www.youtube.com/watch?v=IR_jSyF50hM

- Aldi? Tu taču esi Aldis?
- Esmu gan. Es tevi arī atceros. Tad tev bija vairāk matu.

Par viņa zobiem es paklusēju. Un par pārējo viņa izskatā arī. Par viņa piepampušo, daudzgadīgi nodzerto seju, par trīcošajām rokām, par drebelīgo galvu, par kopējo skatu kā izģindušam sirmgalvim.
Bija kā tajā dziesmā: es iegāju alus veikalā-ūķī palūkot vai nav piens, ko saldajā pie pusdienu debesmannā, tur gar ledusskapi trinās divi saulesbrāļi, stiķēja priekš viena, prasīja man santīmus aliņam.

Ar Aldi mēs kopā skolas laikā trenējāmies orientēšanās sportā. Viņš bija perspektīvs un talantīgs. Pat mūziku spēlēt kopā, rokgrupu taisīt mēģinājām. Tad viņš treniņu laikā skrējiena vietā mežiņā uzpīpēja un aliņu iedzēra. Kamēr patrieca no komandas. Tas bija kādā 90ajā. Un netiku vairs redzējis.

- Vai tu vēl kaut ko uzskrien?
- Uzskrienu gan šad tad orientēšanos, es gan tagad vairāk tā uz to airēšanu pa straujupēm.
- Ā, malacis. Būs man arī uz kādu orientēšanos jāuzskrien. Atceries, kā mēs kādreiz kopā skraidījām pa mežiņiem kautkādās Carnikavās, Imantās? Tikai pirms tam vajag divus aliņus.
- Jā, tā jau gan.

Aliņam es neiedevu. Tagad nožēloju, ka neiedevu. Un nožēloju, ka neizdevās atklāt vai nojaust kaut ko par dvēseli, kurā varētu mist dzejoļi vai stāsti sacerēti, varbūt gleznas, melodijas. Tomēr noteikti zinu, ka viņš nav šitā rajona sāls.