dziļi slidotavā
slidotavā šodien bija tikai seši slidotāji, vietas katram atliku likām. šis bija tas paaugstinātās maksas seanss, kur jāpiemaksā par to ka, hallē izslēdz lielās gaismas, bet ieslēdz pāris krāsainas gaismiņas. sākumā dusmojos par to pustumsu, jo kamēr vēl nebiju atsvaidzinājis ledus un līdzsvara sajūtu, jutos nestabili un diskomfortabli. kamēr riņķoju lielos apļus, pamazām apradu. un tad palika kādas piecpadsmit minūtes līdz seansa beigām, pēkšņi sajutu skanošo muzikālo fonu. tas bija kaut kas, kas varētu būt kaut kāds evanescence dabstepīgā pārcēlumā, nu tur aptuveni skrillekss pēcapstrādē. man iedeva pa galvu, aizpeldēju transā, izrādījās, ka protu dejot, izrādījās, ka kustības uz slidām ir tik piemērotās tādai mūzikai, manas kustības saplūda ar skaņām un ritmu, viss tik plūstoši, līgani, tik daiļi. nekad nekad neviena kluba vai koncerta pieredze nebija tik jumtu noraujoša, jo tas ātrums un kustību dinamika piešķīra jaunas dimensijas manam stāvoklim telpā, manam leņķim pret horizontu, tās iespējas mainīt savu novietojumu, izturēt kustību daudzas taktis it kā sastingumā, tomēr relatīvā pārvietojumā, es griezu piruetes kā nekad nebiju griezis, es nezināju, ka es tā māku, es piešķīru sev nebijušus impulsus rotēšanai un spēka plecus griezes momentiem

Kad beidzās šis skaņdarbs, mūzika apstājās, es arī, es skaidri dzirdēju pūli tribīnēs, kurš man uzgavilēja ar ovācijām.
Pēc mirkļa es noskurinājos, sakārtoju cepuri, aizslidoju veikt parastos apļus lielā ātrumā. Un domāju: kas te tikko notika?


atj. nākošajā rītā atradu kaut ko līdzīgu, taču ne šo, jo elliju jau es noteikti uzreiz pazītu: https://www.youtube.com/watch?v=-e_3Cg9GZFU