Staigājāmies pa Ostgalu viendien, vējš parastais vietējais, no jūras. Tikai šoreiz ar tādu savdabīgu aromiņu. Pa gabalu ielas galā ieraugu divus pulciņus sievu mums pretī nākam. Viens pulciņš skaļi čalojošs, visas uzcirtušās, spilgti sakrāsojušās, dzīvespriecīgas, žestikulējot pieskaras viena otrai. Otrs pulciņš turas iepakaļ, tas pat īsti nav pulciņš – viņas klusē, ietur pieklājīgu distanci viena no otras, tomēr ir kopā. Jo tuvojas pulciņi, jo aromāts kļūst spēcīgāks, jau var atpazīt nianses. Nu, ja ir dažas minūtes pāri pieciem, zivju kombinātā ir beigusies maiņa. Tikmēr pirmās sievas jau ir pavisam klāt, arī mēs izejam caur savdabīgā odõra mākoni – izrādās čigānietes pēc darba pamatīgi salej smaržūdeņus odekolõnus pa virsu tai brētliņu un šprotu smakai, kas sasūkusies drēbēs, matos, ādā, smieklos, man nesaprotamajā valodā. Pēc tam arī klāt otrs bariņš, ož pēc tīras mantas – iestāvējušām zivju ķidām, dūmu esences un benzopirēna. Pieklusinātās balsīs runā latviešu valodā.

Es gribētu mācēt lepoties. Lai arī cik dziļi nebūtu sūdos