par uzturamajiem
Ziņās raksta, ka Latvijā 40% iedzīvotāju atrodas tuvu nabadzības un posta slieksnim. Gandrīz miljons. Gandrīz puse. Rakstā gan nav detaļas par apdraudēto vidēji sociāli-demogrāfisko portretu, riska grupām un slāņiem. Tomēr ir tik daudz, ka tas skar visus slāņus un grupas. (To skaitā arī cibas diskutantus un diskutantes.) Tas nozīmē, ka sistemātiski un hroniski nepietiek naudas pamatvajadzībām - nespēj sevi uzturēt. Ja nav jau nomirts, tātad viņus kāds uztur.

Bet kā vispār var izveidoties tāda situācija, ka pieaugušus cilvēkus jāuztur? Ir taču pašsaprotami, ka viņiem pašiem jāspēj sevi nodrošināt un vēl vēlams parūpēties par vēl kādiem.

Atbilde - tie cilvēki ir nabadzīgi, jo viņi nevēlas būt pārtikuši. Jo citādi viņi būtu gatavi uz visu un daudz ko, lai mainītu savas iespējas. Viņi ir kūtri, neattapīgi, neapsviedīgi, aprobežoti. Viņi nemāk dzīvot - neviens nav viņus iemācījis dzīvot, arī paši nav vēlējušies neko noderīgu iemācīties. Viņi negrib saprast cēloņu seku sakarības, neprot secināt. Nedraudzējas ar loģiku un ar galvu vispār. Visbiežāk šo galvu vajag ārstēt, bet šie cilvēki ir vēl spītīgi un stūrgalvīgi turklāt. Tiem nav skaidrības par prioritātēm vērtībās, nav laika izjūtas. Nav pārliecības un uzskatu, toties ir viedoklis. Tie nezin, kas ir atbildība un ko ar to darīt.

Masveida visaptveroša nabadzība noteikti nav sistēmiska un sistēmas padarīšana. Ir tikai individuālas spējas un motivācija katram un ikvienam. Gribēšanas jautājums.

http://www.diena.lv/pasaule/es-gandriz-120-miljoniem-cilveku-draud-nabadzibas-un-socialas-atstumtibas-risks-13981390