lasu avīzes
"Pie 65 gadu atzīmes pensionēšanās vecuma celšana noteikti neapstāsies," pārliecināts ir eksperts.
Viņš arī prognozēja, ka cilvēkiem jau no darba mūža sākuma nāksies domāt, kā attīstīt savas iemaņas tādā veidā, lai būtu iespējams nopelnīt jebkurā savas dzīves posmā.
http://www.diena.lv/lat/politics/hot/pensionesanas-vecums-varetu-sasniegt-70-gadus

un

Piemēram, izglītības jomā it kā skaidrs, ka mazinās budžeta vietas. Taču tas, ka vēl gari un plaši jādiskutē, kur tieši, atklāj šausmīgu līdzšinējā ministrijas darba (20 gadu garumā) tuvredzību.

Izglītoto bezdarbnieku nemitīgajā ražošanā līdzatbildīga ir arī augstskolu vadība, kas materiāla savtīguma dēļ droši vien būtu gatava mācīt vienalga ko, ja vien par to kāds būtu ar mieru maksāt. Ja ne doktoriem un profesoriem, tad kam vajadzētu zināt, kuras profesijas nākotnē būs pieprasītas darba tirgū?
http://www.diena.lv/lat/politics/viedokli/viens-nebarojas-2011-02-25-1
----------

Pirms 20 gadiem fundamentāli mainījās visādas ekonomikas paradigmas, kam sekas bija kardinālas izmaiņas nodarbinātības struktūrā. Tas prasīja jaunas prasmes, iemaņas un zināšanas. Un tobrīd sabiedrības un valsts uzdevums bija nodrošināt iespēju būt elastīgiem, fleksibliem, mobiliem. Tobrīd bija skaidrs, ka viss ko cilvēks prot nav ne plika graša vērts, svarīgi ir spēt pielāgoties, noorientēties un ātri iemācīties kaut ko jaunu. Bija situācija, kad skaidrs ir tas, ka nekad vairs nekas nebūs skaidrs. Bet bija skaidrs, ka viena lieta nebija mainījusies un nekad nemainīsies - vispusīga izglītība, kas uztrenējusi
spēju sistemātiski mācīties, izpētīt, iedziļināties apskatāmā problemātikā un analīzes, secinājumu un lēmumu pieņemšanas iemaņas būs stiprā klints, kas nodrošinās eksistenci un ieņēmumus lai arī kāda nebūtu konjunktūra. Tajā pašā laikā, atbildība par saviem lēmumiem, izvēlēm ir tur, kur jābūt - tā ir katra paša atbildība. Tādēļ populāra kļuva vispārīga izglītība ekonomikā, tieslietās, masu komunicēšanā. Jomās, kur principu un teoriju zināšana nodrošina šo vispārīgo sapratni par likumiem kā funkcionē sabiedrība, kurā jāizdzīvo. Kā jauna kopīga valoda.

Kas ir šobrīd? Naudas turētāji klaigā, ka neviens neko neprot un nemāk. Šī vispārīgā orientēšanās "kaut ko par visu" un nevis "visu par kaut ko" ir radījusi situāciju, ka iztrūkst kompetences, lai radītu konvertējamu vērtību. Tikai audzējusi ambīcijas, pārliecību, ka tas ir gana vērtējams komplekts.

Tagad populāri ir domāt, ka izglītības sistēma ir bijusi kļūdaina. It kā augstākajai izglītībai būtu jābūt profesionāli orientētai, lai ražotu darbaspēku, nevis lai nodrošinātu prātīgu, domājošu, izglītotu sabiedrību. Tādu sabiedrību, kuru nevar viegli iebāzt maisā, apčakarēt, tādu sabiedrību, kuras vērtības ir izglītota cilvēka vērtības - augstas kultūras radīšana un patēriņš, tikums un morāle no zināšanām. Tādu sabiedrību, kas pieņem atbildīgus, uz izpratni balstītus individuālos un kolektīvos lēmumus.

Un tāpēc augstākā izglītība ir saistīta ar indivīdu vajadzībām pēc cilvēciskas personīgās pašīstenošanās, nevis ar rūpēm par iespēju nopelnīt. Jo visi grib strādāt tādu darbu, kas patīk, nevis tādu, kur var tikai nopelnīt. Jo grēks ir neizmantot savu radošo potenciālu, kas var attīstīties tikai motivējošā vidē un apstākļos.

Skaidrs, visi nav vienādi. Lielākā daļa sevi galvenokārt īsteno ģimenē un hobijos, ne profesionālos izaicinājumos. Tad, kur ir izglītības sistēmas kļūda? Tajā, ka māca par ūdens ķīmisko sastāvu, makšķeres fizikālajām īpašībām, zivju populāciju regulēšanas ētiskajiem aspektiem, bet būtu labāk parādījuši kā āķi makšķerauklai piesiet?