Ko lasīja romieši atejās?
Ciceronu vai Vergīliju? Plīniju v. vai Seneku?
Zenons Kosidovskis. «Kad saule bija dievs» izd. Zinātne, 1971.
Ja kāds domātu, ka nelāgais paradums skricelēt uz mūriem un sienām visādus ķeburus ir tikai jaunāko laiku sodība, tas dziļi maldītos. Šis neciešamais paradums ir vecs kā pasaule, un tas piekopts arī Pompejā. Uz bazilikas, amfiteātra, tempļu un dzīvojamo māju sienām var atrast tūkstošiem uzvārdu, zīmējumu, reklāmas paziņojumu un domu graudu, kuros garāmgājēji pūlējušies izteikt savas domas ar visai apšaubāmu vērtību. Viņi tos ieskrāpējuši ar kādu asu priekšmetu vai rakstījuši ar koka ogles gabalu.
Šodien mēs nosodām šo ieradumu un cenšamies ieskaidrot cilvēkiem, ka rakstīšana uz sienām ir nedarbs, kas nav savienojams ar labu gaumi. Taču Pompejā šie uzraksti dīvainas likteņa ironijas dēļ gluži kā vecs vīns ieguvuši mūsdienu cilvēku acīs īpašu vērtību un nozīmi. Šie uzraksti ļauj mums ielūkoties pilsētas ikdienas dzīvē, iepazīt vienkāršā pompejieša dvēseli ar viņa rūpēm, nepatikšanām un naidu; mēs tieši saduramies ar viņa zobgalīgo un bezrūpīgo, bieži vien frivolo un arī izaicinošo humoru.
Mums neviļus jāpasmaida, iepazīstoties ar nezināmu pompejiešu mūrnieku, kas ar ļaunu gandarījumu aizsmērējis uz sienas kādu uzvārdu, taču nav spējis nociesties, neiemūžinājis savējo; «Sosijs parakstījās,» mēs lasām uz sienas, «Onesijs aizkrāsoja viņu ar baltu apmetumu.»
Cits Pompejas iedzīvotājs, glaimotājs vai arī labvēlības pārpilns draugs, atstājis uz sienas kā apsveikuma kartīti: «Sveicu tevi, Emīlij Fortunas». Gadījies arī kāds nez par ko noskaities rakstītājs, kas izgāzis žulti šādā teikumā: «Sumijs novēl Kornēlijam pakārties».
Netrūkst pievilcības naivajiem ķeburiem, ko uz namiem atstājuši bērni. Uz kādas sienas augstprātīgi ģeņģerē šausmīgi kriceļi – atsevišķi alfabēta burti, kurus mazais skrīveris nule iemācījies skolā, iespējams, ne jau bez rīkstes palīdzības. Citā vietā mēs sajūsmināmies par diezgan veiksmīgu jauna jokupētera zīmējumu – tā ir karikatūra, kurā attēlots plikpaurains skolotājs ar lauru vainagu uz vienas auss un gaļīgu nelabojama žūpas degunu. Tāpat daudz necerēta humora ir zīmējumā, kurā attēloti divi gladiatori sīvā cīniņā.
Pilsētas vienkāršo ļaužu vidū populārās gladiatoru cīņas vispār plaši atspoguļotas uzrakstos uz sienām. Daži gladiatori bijuši sieviešu elki. Tā, piemēram, starp citu lasām, ka trāķietis Kelads esot «sieviešu ilgu tēls, pavēlnieks un dziedinātājs».
Ļoti pamācoši ir paziņojumi, kuros izsludinātas gladiatoru cīņas vai arī darīts zināms atsevišķu divcīņu iznākums. Uz kādas stūra mājas atrasta vesela afiša, kurā teikts:
«Divdesmit pāri gladiatoru, kurus Nerona priesteris Lukrēcijs Satrijs Valenss novēlējis testamentā, kā arī desmit pāri, ko devis viņa dēls, cīnīsies cits pret citu Pompejā 4. aprīlī. Bez tam notiks mednieku cīņas ar meža zvēriem. Virs galvām būs pārvilkts audekla jumts, lai ļaudis saulē nepārkarstu.»
Vēl interesantāks mums ir fakts, ka jau tolaik šīm barbariskajām izpriecām bijuši pretinieki, vispirms jau starp pašiem gladiatoriem, kuri kopš Spartaka sacelšanās laikiem Romas impērijā kļuva par bīstamu dumpīgu spēku; tāpēc viņus stingri uzmanīja un turēja paklausībā, šim nolūkam izmantojot leģionārus un pretoriāniešus. Kāds no šādiem dumpīgi noskaņotiem gladiatoriem, izsakot savu protestu, uzrakstījis uz kazarmas sienas: «Filozofs Annejs Seneka ir vienīgais romiešu rakstnieks, kas nosodījis asiņainās spēles».
Vairāk nekā divi tūkstoši citu uzrakstu lieliski parāda mums to, ka pašpārvaldes vēlēšanas noritējušas dzīvi un trokšņaini, ka tajās rosīgi piedalījušies visi pilsētas iedzīvotāji. Par saviem mīluļiem aģitēja ne tikai atsevišķas personas, starp citu, ļoti bieži tās bija sievietes, bet pat veselas amatnieku kopas. Afišas parakstījuši publisko termu kurinātāji, audēji, krāsotāji, juvelieri, mūļu dzinēji, bārddziņi, vīna dārzu strādnieki, konditori, dievietes Izīdas pielūdzēji un pat bumbas spēlētāji. Vēlēšanu lozungi un uzsaukumi te cēla kandidātus vai debesīs, te atkal izsmēja un nozākāja.
«Pakvijs lūdz ievēlēt par edīlu Lūciju Pomeju», aicina kāds Pompejas iedzīvotājs, bet cits ar lieliem, sarkaniem burtiem uzrakstījis šādu aicinājumu: «Ak Trebij, sasprindzini spēkus un padari par edīlu jauno, godīgo cilvēku – Lolliju Fusku».
Asprātīgi un dzēlīgi ir uzraksti, kas cenšas diskreditēt kandidātus. «Vatiju rekomendē ievēlēt par edīlu blēži,» mēs lasām uz sienas. Kādā citā vietā zem afišām, kas liekulīgi slavē kandidātus, ir paraksti «visi miegamices» vai arī «aizsēdējušies žūpas». Sastopami arī pa jokam izteikti draudi, kas liecina, ka pat priekšvēlēšanu drudzī pompejieši nav zaudējuši savu nebēdīgo humoru. No šā viedokļa tipisks ir šāds uzraksts: «To, kas atsacīsies atdot balsi par Kvinktu, lai izdzen cauri visai pilsētai ēzeļa mugurā kā ākstu.»
Mīlestības sarežģījumos pompejieši neizcēlās ar pārliecīgu kautrību: ar apburošu vaļsirdību tie uz sienām atklāja savas ilgas, vilšanās un neveiksmes sirdslietās, saukdami vārdā savas iemīļotās vai rūgti zūdīdamies par viņu vieglprātību un nepastāvīgumu. Uz nama sienas kāds mīlētājs atstājis, lūk, šādas melanholijas pārpilnas dzejas rindas:
«Nekas nav mūžīgs šajā pasaulē!
Mirdz zelta saule jumā zilā,
Bet vakarā jau okeānā krīt;
Un mēnesnīca, kas tik spoži spīd,
Pret rītu blāva tālē zūd.
Un tāpēc nebēdā, ja tava mīļā
Reiz dusmu liesmās iedegas,
Jo zini – pārstās vētra niknā,
Maigs vējiņš atkal žūžot sāks.»
Kāds jauneklis nopūzdamies uzrakstījis: «Ak, labāk es vēlētos mirt, nekā būt dievs bez tevis,» bet cits neizsakāmas jūsmas uzplūdos cildina izredzētās skaistumu: «Kas nav redzējis Apella uzgleznoto Venēru, lai pamet skatienu uz manu meiteni – viņa ir tikpat apburoša kā šī dieviete.» Nelaimīgais, kas nav spējis iegūt pretmīlu, atvadās no savas iecerētās ar šādiem vārdiem: «Paliec sveika, mana Sava, labi būtu, ja tu mani mīlētu kaut drusciņ. Ak, kad tu uzzināsi, kas ir mīlestība, un tevī pamodīsies cilvēcīgas jūtas, tad esi žēlsirdīga pret mani un atļauj, ak, dievietes Venēras ziediņ, man aiziet pie tevis.»
Uz akas, pie kuras dzirdīti mūļi un ēzeļi, izlasāms uzmudinājums, kas adresēts pārāk kūtram vedējam: «Ak, ja tu kādreiz būtu izjutis, kā kveldē mīlestība, tu mani ātrāk aizvestu pie manas meitenes. Traucies uz priekšu, skubini savus lopiņus, drīzāk tver pātagu un grožus! Steidzies uz Pompeju, jo tur dzīvo mana visumīļā!» Nejaušs viesis kādas iebraucamās vietas guļamistabas alkovā izteicis savas bēdas šādos vārdos: «Te vientulībā gulēja Vibijs Restitūts ar skumju pārpilnu sirdi, ilgodamies pēc savas Urbanas.»
Pat greizsirži nespēja noslēpt savu niknumu un vilšanos. Viens no viņiem draudēja sāncensim: «Ja kāds gribēs sagrozīt galvu manai meitenei, tad lai tuksnesīgos kalnos to aprij briesmīgi lāči.» Kāds vīrs, pārsteidzis sievu sāncenša sabiedrībā iebraucamajā vietā, izteica savu gandarījumu triumfa saucienā: «Esmu viņu notvēris, par to nav šaubu! Romula ir te ar šo nelieti!»
Jautrību izraisa izteicieni, kurus rakstījuši izmisuši mīlētāji un lielībnieki, izlikdamies vienaldzīgi. «Venēra!» raksta kāds nezināms holēriķis. «Es pārlauzīšu tev visas ribas un noslānīšu tevi tā, ka tu kļūsi kliba. Ja tu spēji caururbt ar bultu manu maigo sirdi, tad kāpēc gan es nedrīkstu sadragāt tavu pauri?» Toties citādi mīlas sarežģījumus vērtē zobgalis un vējagrābslis, bet varbūt arī atraidīts un sarūgtināts mīlētājs. Viņa vārdi ir šādi: «Viens mīl, otrs tiek mīlēts, bet es par to visu nospļaujos.» Kāds skeptiķis šajā sakarībā pierakstījis blakus savas domas: «Kas par to nospļaujas, tas pats ir iemīlējies.» Atradās pat rūdīts mēlnesis, kas, gribēdams atriebties, nodarbojās ar neslavas celšanu. Par meiteni, kura droši vien bija iedevusi tam kurvīti, viņš atļāvās uzrakstīt šādu apmelojumu: «Lucilla ar savu miesu pelna skanošo.»
Sievietes nepalika vīriešiem parādā. Kaut kāda Līvija visai pašpārliecināti paziņoja Aleksandram: «Tavs liktenis mani it nemaz neuztrauc, ja tu pazudīsi, jo labāk būs man». Cita meitene, atbildot uz pārliecīgu uzmācību nevietā, uzrakstījusi: «Virgula savam paziņam Tortijam: manu dārgumiņ, tu man esi pārlieku pretīgs».
Ievērojama loma pilsētā bijusi vīnam, tāpēc uz sienām atrodam ļoti daudz izteikumu par šo Dionisa dzērienu. Kādā krodziņā lasām šādu reklāmu: «Šeit var nopirkt dzērienu par vienu asu, labāku – par diviem, bet par četriem asiem var dabūt kausu falernieša.23» Garāmgājējs ieskrāpējis bazilikas sienā: «Svavs alkst pēc pilnām vīna krūzēm, viņš ir ļoti izslāpis.» Kāds cits uzraksts laikam radies vēlu naktī, kad uzdzīvotāju pulciņš atgriezās no krodziņa mājās. Viens no tiem apstājies, lai uz sienas izteiktu savu uzpūtīgu apmierinātību. «Sirsnīgs sveiciens!» uzrakstīts ar nedrošu roku. «Mēs esam pilni kā mārki!» Bet kādam citam plītniekam nepavisam nav paticis pavadītais vakars, un viņš šķendējies par krodziņa saimnieku: «Kļūsti tu pats par savas viltības upuri – tu mums pārdevi ūdeni, bet pats loc tīru vīnu».
Pavisam dīvaini ir tas, ka pat kapenes izraibinātas ar dažādiem uzrakstiem. Mēs tur atrodam vēlēšanu afišas, paziņojumus par gladiatoru cīņām, reklāmas, pat sīkus sludinājumus, ar kuru palīdzību pilsētas iedzīvotāji sazinājušies cits ar citu. Uz kādām kapenēm pie Herkulānas vārtiem izlasāms paziņojums par aizbēgušu ķēvi. Tajā teikts: «Tas, kam 26. augustā aizbēga ķēve ar nastu, lai iet pie Decija ... aiz Sarnas tilta, Mamija muižā».
Lasot tūkstošiem šādu un tamlīdzīgu uzrakstu, ar kuriem izraibinātas gandrīz vai visu Pompejas ēku skaistās sienas, mēs nebrīnīsimies, ka pilsētas iedzīvotāju vidū atradies saprātīgāks cilvēks, kam beidzot izsīkusi pacietība. Taču pat viņš nespēja pretoties fatālajam kārdinājumam – tas šajā gadījumā ir viskomiskākais – un uzrakstījis ar humoru: «Ak siena, es apbrīnoju tevi, ka tu līdz šim vēl neesi sabrukusi. Tev jāpacieš tik daudz tukšu pļāpu.»
23 Falernietis – seno romiešu iecienīts vīns no Kampānijās vīna dārziem.
Pompejiešiem bija vājība uz lozungiem un īsām moralizējošām sentencēm, kuras tie lika rakstīt uz istabu sienām vai iemūžināt grīdu mozaīkās. Kādā māja lasām šādu pamācību: «Vismazākais ļaunums izaug par vislielāko, ja to atstāj neievērotu.»
Šo modi līdz absurdam noveda kāds Epidijs Himenejs. Visas viņa mājas sienas uzmācīgi izraibinātas ar neskaitāmiem uzrakstiem, kas bieži vien ir gluži smieklīgi un nepārprotami liecina, ka saimnieks bijis tipisks iznirelis ar visai aprobežotām intelektuālām spējām. Lūk, viņa atgādinājums, kas domāts uz dzīrēm ielūgtajiem viesiem: «Naida pilnus ķīviņus atliec, ja vari, uz vēlāku laiku, pretējā gadījumā dodies atpakaļ uz savām mājām» vai: «Iekāres pilnu vaigu un valšķīgas acis novērs no svešas sievas, saglabā sejā kautrīgu izteiksmi.» Trešais uzraksts ir laikam pats komiskākais: «Saudzē mūsu linu galdautus!»
Bagātais maiznieks un namsaimnieks Gnejs Allejs Nigids lielā apmierinātībā par to, ka izdevies iedzīvoties mantā, savā ceptuvē licis uztriept ar lieliem burtiem: «Šeit piemājo laime», bet kāds cits tirgonis vārdā Siriks savas dzīves devīzi izteica ar šādiem vārdiem: «Sveicam peļņu!» Trešais tirgotājs, kura vārds mums nav zināms, ar uzjautrinošu atklātību atzinies, ka viņam «Peļņa ir prieks».
Arī māju sliekšņus izraibinājuši uzraksti. Plaši pazīstama ir mozaīka, kurā atveidots suns ar brīdinājumu: «Cave canem» – «Sargies no suņa». Taču visbiežāk durvju priekšā sastopams lakonisks apsveikuma vārds: «Salve!» No šīs izplatītās paražas atkāpās kādas mājas saimnieks, izrotādams savu slieksni ar garāku frāzi: «Manas durvis ir slēgtas zagļiem, bet plaši atvērtas godīgiem ļaudīm».
Ja pieminētie uzraksti mūs noskaņo uz jautrību, tad atrodams arī tāds, kas visai ietekmīgā veidā vēstī par traģisko likteni, kāds piemeklēja Pompeju. Šaurajos Herkulānas vārtos notika baismas scēnas. Šausmu pārņemtie ļaužu bari centās iespējami ātrāk izkļūt no pilsētas klajā laukā un briesmīgā panikā grūstījās un spieda cits citu, nesaudzēdami ne sirmgalvjus, ne bērnus. Kāds ebrejs, nespēdams izlauzties baram cauri, vispirms patvēries blakusmājā, lai nogaidītu, kad beigsies katastrofa, bet pēc tam atkal izskrējis uz ielas. Uzkavēdamies šajā mājā, viņš ieskrāpējis sienā divus vārdus, kas ir daiļrunīgi ar savu satricinošo jēgu: «Sodoma un Gomora».
te vēl: