stulbumskautkāds. sirsniņa dauzījās pie katra mazākā troksnīša, kurus pēkšņi sāku dzirdēt - gan otrā stāva staigātājus, gan vēlīnus pie loga klauvētājus, gan mana auto aizdzinējus, gan dzīvokļa izlaupītājus. nu, kā lai tādā brīdī aizmieg, pat ja ir krietni pāri pusnaktij, zem segas pabeigts lasīt rakstu par līķu iesaldētājiem mūžīgas dzīves dēļ, noskatīta filma par paranormāliem vīriem, kuri lūr uz kazām. un visa tā paranoja no tā, ka lasot žurnālu, pēkšņi nopīkstēja mobilais tālrunis, kas vēstīja, ka tam pazudis tīkla pārklājums. ne pārāk ikdienišķs notikums šeit, nodomāju. pārstartēju tālruņa aparātu - zona neparādījās. un ienāca prātā, ka tagad esmu atgriezts no pasaules, bez sakariem, bez iespējas gūt palīdzību, ja ar mani notiek kaut kas nelāgs. un sajutos nelāgi. man tapa skaidrs kā izskaidrot tehniskās nebūšanas: burlakām mūsdienās tagad ir tādi elektroniski pričendālīši ar kuriem viņi var nobloķēt mob.tel. sakaru iespēju izvēlētajam upurim, kurš tagad esmu es. agrāk bija jāpārgriež vadi, tagad viņiem ir visādi kodu skeneri un dekoderi. un tagad:
mņe nužen trup, ja vibral vas
s boļšom privetom - fantomas