III. Grave molto - rūgti saldā simfonija (nepabeigtā)

2009
Iznāk vīri un dāmas, visi melnā, apsēžas, parādās konduktors, atskan pieklājīgi aplausi, galvenais sastingst uz mirkli, tad dod signālu un sākas Mana Simfonija ... klusināta drobene, smalka slotiņa pa šķīvjiem, viens pūšamais, vēl viens, vēl citi un tad jau visas stīgas – vijoles, alti, čelli, viss bungu komplekts pāriet spēkā, viss orķestris kļūst par masīvu straumi, kas gāžas no skatuves un ... tad tikai paliek drobene, kontrabasi ar pašiem pirkstu galiņiem, austrumniecisks klarnetes solo, pievienojas mežrags, rečitatīva tēma ar nelielām variācijām un atkal viss orķestris, visi močī ar pilnu jaudu, bet smalki un precīzi, četri kontrabasi strādā kā pneimatiskie āmuri, vijolnieki nolikti pie konveijera, diriģents transā, es esmu ekstāzē, mana māmiņa blakus bimbā, bet kaimiņienei šveicietei vispār aizgājis ciet. Ķeros pie galvas, kā pie platmales aukā, lai jumtiņu noturētu, ja šis sadomā pacelties. Pilnīgs umats.

Par laimi sākas otrā daļa ar liegiem ksilofona piesitieniem, tie vienkārši uztur sajūtu kā mirklī pēc TĀ, tai atslābt neļauj augstas vijoles un spalga flauta – tas ir spiedziens. Un tad sprādziens. Škiet, ka klīst dūmi, bet aiz tiem jau marša ritmā baisa armāda psihiskajā uzbrukumā. Un atkal viss kluss, tik no tālienes dzidras arfu skaņas viļņojas, nē viss stīgu orķestris jau ir iešūpojies. Un tā visu laiku – augšā lejā, iekšā ārā, prom un atpakaļ. Mani pirkstu kauliņi ir balti, ciskas savilkušās no sasprindzinājuma, nevar paspēt atslābināties..

Nē, to nevar ilgi izturēt, to nevaru vairs turēt, esmu pārguris, lupata no plīsuša balona. Es pievēršos klausītājiem zālē.

Viņa sēdēja man dažas rindas priekšā papildvietā, uz saliekamā ķeblīša bez atzveltnes. Viņa sēdēja taisni izslējusies, elkoni atbalstījusi pret blakus krēslu, ar diviem pirkstiem nedaudz pieturēja piešķiebto galvu. Brīžiem viņa pieskārās savam kaklam, zodam, tad ausīm, vēl pa brīdim aizskāra smalku kulona ķēdīti. Dažreiz viņa saņēma starp pirkstu galiem savus taisnos, melnos matus, kas aizklāja kaklu, taču neaizsedza plecus. Nebija tā, ka viņa nepārtraukti knibinātos. Viņa acīmredzami bija aizrāvusies ar dzirdamo. Viņas kustības bija retas, graciozas, neapzinātas, īsas, precīzas, straujas, bet ne plašas. Pati viņa neizkustējās tikpat kā ne reizi. Kustējās tikai delna locītavā, kuru bija rotāta ar elegantu dāmu pulksteni sudraba rokassprādzē, reaģējot uz pavērsieniem mūzikā. Un bišķ bišķ cilājās pleci elpojot. Es neredzēju viņas seju, tikai mazliet profilu no sāna, man šķita, ka viņa smaida, jo kustējās lūpas kaktiņš un cilājās uzacs. Varēja redzēt, ka viņai patīk tas, kur viņa atrodas. Viņa uzmanīgi vēroja uz skatuves notiekošo. Es domāju, ka viņa ir tāda, kurai ir svarīgi redzēt, lai pilnībā baudītu, iedomājos, ka viņa droši vien arī skūpstoties tur acis vaļā. Un mīlējoties arī.

Es pieskāros ar pirkstu galiem kailajai, gludajai mugurai tajā vietā, kur sākās gaisīgās kleitas izgriezums – mazliet virs krustiem. Tad kailajam elkonim, plecam pie kakla blakus šaurajai kleitas lencītei. Tad segtajam gurnam virs gūžas –lai sajustu biksīšu negludumu zem kleitas ... Nu, gandrīz pieskāros. Es nezinu vai tas skaitās vai neskaitās.

Kad visi ovācijās cēlās kājās, es tikpat gandrīz pieliecos, lai pieskartos viņas kleitas segtajai potītei. Es būtu gribējis zināt vai viņa nēsā arī kājas sprādzi..

Es viņu sagaidīju pie durvīm. Man vajadzēja redzēt piekariņu tai kakla ķēdītei. Es uzmetu ašu skatu, ieraudzīju, bet neatceros ko, jo man šķita, ka nav pieklājīgi blenzt uz svešiem pupiem simfoniskos koncertos.

Vēlāk, jau mašīnā sēdēdams iedomājos, ka neieskatījos viņai sejā, acīs. Un tad jau arī savilktie muskuļi pamazām sāka atslābt.