pie iepriekšējā.
Atoma versija:
nu stāsts izklausās garāks nekā patiesībā, zem laivas cenšoties ieraut ūdeni/gaisu plaušās viņš pavadīja sekundes 15 - 20 kad piebraucu un paraujot laivu uz augšu izkratīju viņu ārā no laivas... tad sāku strostēt, kur airis, kāpēc neturam laivu, aizbraucu pēc aira, un tad gaidīju zem krācēm laivu, tā tur pa atstraumēm, domāju izkāpšu uz saliņas un savākšu no atstraumes, izkāpju un tā izdomājusi ielīst straumē un dodas lejup, par cik neesmu paarliecinaats par viņa stāvokli metos pēc laivas redzot ka viņš tomēr virs ūdens turas, mana doma bija izvilkšu kajaku un tad peldēšu uz saliņu pēc pūšļa, bet nekā, straume neļauj izpeldēt krastā, un tā nu tur bez spēka jau ņemos, līdz ieraudzīju valmieriešu R4 kas tuvojas pa krācēm lejā, kas arī izvilka mani no ūdens, līdz tam laikam viņš bija aizpeldējis līdz pūslim un ar to devās uz pareizo krastu...

uz ko es:
Atoms, tiešām tu biji blakus un vēl purināji mani laukā no laivas? Pat nepamanīju... Pa brīžam tevi dzirdēju, bet šķita no tāluma. Pat kaut kādus padomus dzirdēju, kurus diemžēl nevarēju pielietot. Bet kad uzpeldēju, tuvumā tevi neredzēju. Katrā ziņā, tā jau man šķita, kaut kas mistisks un neizskaidrojams tajā atbrīvošanās brīdī bija. Tā bija Dieva roka, kas mani izpestīja. Un, iespējams, Dievu sauc Atoms.
Jebkurā gadījumā, paldies, Atom..
Par sekundēm nav ko utoties. Es zinu, cik ilgi es varu aizturēt elpu, cik ilgi varu ienirt. Galvenais, ka mans limits tika pārsniegts.

Kad tiku līdz tavai laivai, lai steigtos pie tevis, redzēju ar joni tuvojamies Limbēnas olimpisko rafta komandu un tad atslābu.

Atoms:
protams par sekundēm tev taisnība, kad tu izniri, es jau desoju pakalj tavam airim... nu limits paarsniegts bija taapeec ka stress bija, un tajaa briidii tu nepanjem gaisu tik cik tev gribeetos un uzreiz liekas ka pietruukst... ja tu nirtu speciaali, tad tu arii normāli būtu noniris, bet tu niri pussagatavojies un riktiigi sanervozeejies . bet nu labi ka viss beidzaas labi...