tipisks latvieša domāšanas paraugs
Man saceļas ... spalvas, kad dzirdu kādu sakām: „tas ir tipiskas latviešu domāšanas paraugs.” Jo teicēja attieksme allaž pauž nepatiku, noliegumu, bezcerību, visgudrību. Acīmredzot pretstatā viņš pauž kādu citu „domāšanas paraugu” – atvērtu, mūsdienīgu, pilsētniecisku, kosmopolītisku, debespusēs orientētu. Un tā plaisa ir nepārvarama – šejienieši ar vietējo domāšanu un pretī visi pārējie pasaulieši ar brīvajiem šejieniešiem, kuri nedomā „paraugos”.

Jo vairāk iedziļinos latviešu tradicionālā mutvārdu mantojuma apcirkņos, jo tā bilde top skaidrāka – kas ir no kurienes un kāpēc.

1. Visām dziesmām bija praktisks pielietojums, katra pildīja noteiktu funkciju noteiktā sadzīves situācijā. Tādas kategorijas kā „izklaide” nebija, tādēļ dziesmas nedziedāja vaļas brīžos vai smukumam, vai tāpēc, ka daiļš meldiņš. Dziesmas bija konkrētās rīcības attēlojums, bet rīcība vienmēr – ar konkrētu nolūku. Savukārt rīcības īstenošanai – tipiski darbības modeļi, kuri vienmēr darbojas (pārbaudīta taktika).
2. Dziesmu valoda neatšķīrās no ikdienā lietotās sarunvalodas – nekādu poētismu, nekādu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu, nekādas tukšvārdības vai labskanības. Līdzības un eifēmismi – „tipiskas latviešu domāšanas paraugs”.

Kad šodien atvērām un priekšstādījām tikko izdoto „Ādama stāsts”, nodziedājām:

Šorīt manu māmulīti
Trīs tautieši bildināja

Ja dievīnis man līdzēsa
Es visiema atsacīšu

Vienam teikšu mellu maizi
Otram sīvu māmulīti

Tam trešajam atsacīšu
Purvāj tava dzievāšana
(pierakstīta Nīcā, 1931)

Un fragments no 1860to gadu bloga, kur puisis no Mazsalacas raksta, kā šis viena gada laikā bildina desmit meitas un saņem deviņus atsacījumus (lasīt K. Vērdiņa balsī):

Piektais mēģinājums. PIE LAIVAS MEŽSARGA MEITAS

Tad nu iemu prom no rīta no Kūtzemnieka, tāds auksts ziemeļa vējš pūš. Iemu gar Purlaurim, kur nekad neir gājis, par tīrumiem un pļavām. Un gadās nākt Kažoka zirgaplokā cauri. Un tur vīri lūkojas uz manīm no erbeģa, jo tas ērbeģis ir Kažokam augstā vietā, no turienes var labi redzēt, kas par leju iet. Un es dzirdēju, kad tie vīri runāja, kad viens ietot par zirgaploku, tas nu cits neesot kā zirgu zaglis, kas tad cits. Nu tā sierē te sējamamā laikā. „To tik vajaga ķert!” tā vīrietis saka. Un nu es steidzos, cik tik ātri vien varēdams, par to klajumu pāri, kad tieku krūmos iekšā, kad nesaķer. Tā iemu tai lielā priežu silā iekšā starp Kažoku un Laivenieku, un nu jau saulīte nāk jau augšā brokastlaikā, un nu man sāk nākt miegs, un tāds piekusis, un laiks arī noskaidrojas, un paliek smuka, silta saulīte.

Un tad tā iemu tai priežu silā iekšā, jo gauži gribēju gulēt un skatos arvien pēc tādas vietas, kur varētu mierīgi atgulties. Un lēti nekur nevarēju tādu atrast, kamērt uziemu vienu augstu cinīti pie vienas lielas priedes, un tur tad liekos gulēt. Un nu guļu, kamērt nāk saule jau pāri brokast laika, un nu ceļos augšā. Un nu ir svārki tā ar sūnām noķērušies, ka tika diezgan ko nopucēties. Kad tīrs tieku, tad uzmeklēju vienā grāvī ūdeni un nomazgājos un noslaucījos.

Un nu gribas gauži ēst dabūt, un nu visu pēdīgi izdomājos tā, ka varu ēst dabūt. Nodomāju – iešu iekšā tamī Laivenieka mežsarga mājā, jo tam ar ir meita, precētos, varbūt, kad tad dabūšu paēst. Tā iemu tik iekšā. Un vairāk neviena nav iekšā, kā meita vien audekstellēs iekāpusies taisa. Un nodomu labrītu un atsēžos šai meitai tur tūmā līdzās. Un es sāku runāties ar to meitu Ievu. Es saku uz Ievu: „Es ir nācis tādēļ vien, Ieviņ, ka es gribu kāzas taisīt, un tādēļ es nācu pie tevim precētos.” Kā to runu beigdams, tā nāk māte iekšā no āra.

Un nu es runāju arī mātei: „Ko tad jūs sakāt, māt, vai ļausit Ievai nākt pie manis? Es gribu Ievu precēt.” Māte saka: „Manis pēc, lai iet, kad viņa pati grib iet.” Un tēvs, tas nebij mājā, tas bija aizgājis uz tīrumu sētu, ka māte ar meitu vien bij mājā. Un tad māte nesa ēdienu uz galdu un lika man, lai es ēdot. Un es paēdu. Un tad iesāka pašas māte ar meitu kartupeļus tīrīt pusdienai.

Māte tad man sacīja, lai es ietot – tur mazā kambarī esot viena gulta, lai atguļoties kādu brīdi. Tā es gāju tai mazā kambarītī. Un tur bija vien priši uztaisīta gulta ar lielu, smuku, strīpainām malām sakšu. Un lielais spilvens bija ar iekš tās gultas ar mazo galvas spilvenu, tādu smalku, mīkstu, ērķelētim galim izgreznotu, uz kādu tu cilvēks savu laiku neir dabūjis gulēt, nezin vai arī vairs dabūs gulēt. Un tad nu bij atkal jaukumi, ko priecāties. Nu dabūju savus nogurušus locekļus atspirdzināt, nu bij paēdis un turklāt vēl tādā siltā kambarī un tādā skaistā, mīkstā gultā atgulties.

Tā gulēju, kamērt jau pusdiena klāt, un ceļos augšā tad krietni izgulējies. Un pusdienas maltīte pašu laiku jau arī gatava iztaisīta. Tīra, mīksta maize izcepta, un kartupeļi jau izvārīti, piens un sviests. Tad māte mani aicināja, lai piesēžos pie ēšanas. Tā nāca pate Ieva, pate brūte, man pretī ēstu, un tad paēdu. Un tad sākām pasakas teikt ar Ievu šo un to, kas nu to var visu izstāstīt, ko dažu reizi tāpat neizpļāpā īksa laika pēc.

Tā šī Ieva uz manim saka: „Vai jūs tabaku nesmēķējat?” Jo es saku: „Nē!” – „Nu tad ir gan labi, lūk, tāds man nemaz nepatīk, kas tabakas nopīpo, tas ir tik pat kā vecs zirgs valgus ēd.” Es nu tā nodomāju: „Kas tad tā par brūt man atrasta, kas tabakas nelaidīs pīpot?” Man tas nu gan nebij par prātam, bet ko tur var darīt, kas ir, lai ir, lai kād būšot, runāšu arvien.

Sāku šai Ievai runāt: „Nu saki, nu, Ieviņa, kā tad nu bij, man būs jāsāk iet, ko tu nu saki, vai apdomāties gribi, vai tūliņ sestdienā iesim mācībā uzdoties? Es visādi vaļu ļauju tev darīt, bet tikai nosaki man to īstu patiesību, skaidrību, tad es zinu, ko darīt, - vai man vēl jānāk vai vairs nē.” Bet nu Ieva vēl domās tādu brītiņu.

Tad nu Ieva saka uz mani: „Tad nu būs jāapsolās.” Tā Ieva nosaka un nu atkal paliek uz domām. Bet es gaidu arvien, kas tur iznāks. Tā uz vien reiz Ieva man prasīs: „Nu, kas jūs esat – pats gruntnieks vai brālis?” Jo es ar ne uz kādiem jokiem, es saku pilnīgu taisnību, kas būs, tas būs, jo es saku: „Es ir gruntnieka brālis.” Tā Ieva sak: „Nē, tad es neiemu pie jums. Kad jūs būtu pats gruntnieks, tad gan es ietu pie jums, es domāju arvien, kad jūs esat pats tas gruntnieks.” Tā Ieva saka: „Tad neko vairs ar manim, lūkojat tik sev jaunu.”

Tā es tūlin no Ievas prom, kad tā ir, lai paliek, atstāju māti un Ievu ardievu un nāku prom uz māju, jo tēvs pats vēl neatnāca mājā no tīruma.

Tad nu sāku nākt no Laiveniek taisni pāri pār to lielo purvu, par dziļām sūnām un vārvarājiem, kamērt taisni uznāku uz Mazezeru. Un nu tik nāku taisni atkal, un ir brīnum karsti no iešanas, jo svārkus nevarēju atmest, jo brīžam līst lietus arvien. Tad bij gan grūta nākšana. Un tad taisni gar lielo grāvmali un launaga laikā mājā.

Tā nu ir dienu un nakti ar vienu gājienu pie Kūtzemnieka gruntnieka meitas Lienes un Laivenieka mežsarga meitas Ievas. Izgājis diezgan, un arī diezgan bailības bij pavadāmas par to dien un nakti.