Patiesība par latviešu sapni
Daudziem ir sapnis. Sapnis par pašiem savu mājokli. Viņi ir gana ar vecākiem, brāļiem māsām šaurā dzīvoklītī stūķējušies, vēlāk kojās vai komunalkās mīcījušies vai pa īrētiem pakšiem ar svešām mēbelēm un sausierīcībām kāpņutelpā mētājušies neierobežotā atkarībā no saimnieku patvaļas. Viņiem riebj piečurāti lifti un vārtu rūmes, smirdīgas un aprakstītas kāpņutelpas, tekoši stāvvadi, sociāli nelabvēlīgi kaimiņi, netīri pagalmi, 119. sērijas vai lietuviešu projekta tipveida kastīšu mājas. Viņus izsit no līdzsvara troksnis, smakas un sociālais piesārņojums. Viņi vēlas labāku dzīves vides kvalitāti. Tādēļ viena daļa no viņiem daudz strādā, nelaiž garām iespēju kāpties karjerā, uzkalpoties, gūt papildus ienākumus, rūpējas par savu kredītreitingu, atsakās no izklaidēm, ceļojumiem. Viņi sapņo par savrupnamiņu ar mauriņu aiz necaurskatāma žoga un lielu suni, kur viss ir skaisti iztaisīts pēc paša priekšstatiem par smuko. Tur noteikti vienmēr valda miers un nepārejoša laime. Aktīvākie sapņo par dzīves telpu, kur beidzot varēs brīvi uzelpot, justies atbrīvoti, nerēķināties ar tiem ar kuriem negribas rēķināties.

Taču tomēr realitāte ir tāda, ka visi to nevar atļauties, lai visa alga nebūtu jāizdod par kredītu maksājumiem un ekspluatācijas izdevumiem. Tādēļ jāsamēro vēlmes ar iespējām, jāpieņem kompromiss – jāiegādā dzīvoklis „jaunajā projektā” piepilsētā prom no lielajiem padomjlaiku guļamrajonu masīviem. Galu galā, tā varētu būt vienmēr likvīda investīcija ar noturīgu vērtību, cenai vajadzētu it kā garantēt arī augstu sociālās vides līmeni, līdz ar to zināmu fizisko drošību māju apkārtnē. Ir jau pasalīti, bet noteikti sapņa par „savu kaktiņu – savu pili”, vismaz daļēja piepildījuma, vērts.

Un tik un tā cena ir gana liela, jo īpaši krīzes spiediena apstākļos, kad kredītmaksātspēja kļūst riskantāka vai ierobežotāka. Piezogas nedrošība par rītdienu - nebūt ne labākais fons harmoniskai dzīvei. Ir pagājis gads, dzīve iegājusi ikdienišķās sliedēs. Un sākotnējā eiforija par jaunas skaistas dzīves sākumu ir zudusi. Medusmēnesis ir cauri. Un viss sāk kaitināt. Jo realitātei ir maz sakara ar skaistajām vīzijām. Jo no mijiedarbības ar cilvēkiem neizvairīties. Un viņi tieši tādi paši, kā visur citur, tikai ambiciozāki. Viņiem šķiet, ka par šo cenu, ko viņi maksā var atļauties būt pretenciozi. Taču saskarsme ir ar tieši tikpat neadekvāti pretencioziem līdziedzīvotājiem. Un tad sapnis sāk pārvērsties murgā. Dzīvošana ir kļuvusi sadzīvi, bet sadzīvot nevienam nav vēlmes. Visiem šķiet, ka viņiem ir tikai viņu tiesības, kuras nez kāpēc konfrontē ar kaimiņu tiesībām. Bez iespējām savstarpēji vienoties. Un tad sākas kliegšana. Par visu – par pieguļošās teritorijas uzturēšanu un labiekārtošanu, komunāliem jautājumiem, tarifiem, izcenojumiem, par ārdurvju atslēgām, par motociklu turēšanu kāpņutelpās, par to, ka dažas mājsaimniecības atļaujas stāvvietā turēt divas automašīnas, kaut katrai pienākas viena vieta.

Piemēram, šodien atskan klauvējiens pie manām durvīm, tur apakšējais kaimiņš, manāmi uzvilcies – vai te dzīvojot tā meitene, pie kuras visu laiku visādi puiši nākot un bļaustoties un dauzot ārdurvis? Viņš gribot pateikt visu, ko par to domājot. – Jūs domājat to trīspadsmitgadīgo skuķi no blakusdurvīm? Nē, tas nav pie manis, es neko par to nezinu, bet varbūt tas ir tur blakus.

Re, kā, nodomāju, dažas dienas iepriekš viņas māte pa divi lāgi uz mani naidīgi kliedza, ka es dancojot viņai pa galvu, laužot māju, viņa saukšot policiju un narkotiku apkarotājus, viņas draudziņš draudēja man par iknakts mūzikas klausīšanos un vispār esot sācies karš ar terorisma elementiem.
Es nopriecājos par tādu pavērsienu – lai kaimiņiene tiek galā vispirms ar sevi un savējiem, pirms izvirza man savus noteikumus! Un iepūtiet man, ļaujiet man dzīvot kā man pašam patīk.

Man ir savi sapņi, taču tie ir ārpus materiālas sfēras. Es laikam neesmu īsts latvietis, lai gan riktīgs.